Nepāras valdības koridoros ir pieņemts lēmums, kas sagrāvis pēdējās cerības tūkstošiem nelaimīgo. Premjerministra Balendra Šaha birojs paziņoja par meklēšanas un glābšanas operāciju pārtraukšanu pēc katastrofālajiem plūdiem, kas valsti sarāva gabalos. Kamēr glābēji izvilkuši no dūņām un drupām vismaz 1455 bezdzīvīgus ķermeņus, bezvēsts pazudušo saraksts joprojām biedē ar savu apmēru – vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku, kuru vidū ir arī simtiem ārvalstnieku, skaitās pazuduši bez vēsts. Tagad visa uzmanība tikšot veltīta valsts atjaunošanai, ceļu un tiltu remontam kalnu reģionos, kur stihija iznīcinājusi visu infrastruktūru.
Valsts lēš, ka kopējie atjaunošanas izdevumi sasniegs astronomisku summu – gandrīz piecus miljardus dolāru. Tūkstošiem cilvēku ir palikuši bez pajumtes, bet izpostīto mājokļu skaits mērāms tūkstošos. Cerību stariņš, kas uzpeldēja septembra sākumā, kad glābēji no pazemes tuneļa Trishuli hidroelektrostacijā izvilka divus nepāriešu strādniekus un nedaudz vēlāk arī kādu Ķīnas pilsoni, tagad ir galēji apdzisis. Sērojošās ģimenes, kuru tuvinieki joprojām nav atrasti, ir rīkojušas protesta akcijas un modrības gājienus, pieprasot valdībai nepārtraukt meklējumus.
Uša Khatri, kura dienu dienā meklē savu vīru gar upju krastiem un caurskatīšanai nodotajām fotogrāfijām, nespēj slēpt savas dusmas un izmisumu. Viņa atklāti nosoda valsts lēmumu padoties un pamest izmisušos cilvēku likteņa varā. Līdzīgās domās ir arī Mahešs Šrestha, kura brālis strādāja par inženieri triecienā cietušajā elektrostacijā – viņš uzstāj, ka tuvinieku meklēšanai ir jāturpinās neatlaidīgi.
Tomēr sabiedrībā valda arī cita noskaņojuma puse. Daļa ģimeņu, saskaroties ar drūmo realitāti, lēmumu vērtē ar atvieglojumu, jo tiecas pēc ilgi gaidītā miera un oficiāliem dokumentiem. Nirajan Poudel, kurš stihijā zaudēja veselus piecus ģimenes locekļus, atzīst, ka pēc tik ilgām nedēļām dzīvu atrast vairs nav cerību, tādēļ galvenais mērķis ir gūt garīgu slēgumu un sakārtot birokrātiskās formalitātes. Vairāki cietušie pat ir veikuši simboliskas bēru ceremonijas, lai tradīciju garā atvadītos no savējiem. Taču šeit parādās jauns šķērslis – valdība atsakās izsniegt miršanas apliecības, kamēr nav grozīti likumi, atstājot ģimenes bez iespējām saņemt kompensācijas, apdrošināšanu un mantojuma tiesības.
