Pirms aptuveni mēneša sabiedrībā plaši apspriestā satura veidotāja Elīna Pakalne pavēstīja skaudro ziņu par to, ka viņas un pazīstamā boksera Kristapa Zuša laulības ceļi ir uz visiem laikiem šķīrušies. Toreiz viņa sabiedrībai neatklāja dziļākos un patiesos privātās drāmas iemeslus, vien lakoniski atzīstot, ka abu kopdzīvē piedzīvotas gan spožas dienas, gan krietni vairāk tumšo brīžu, un katrs tagad dodas savu individuālo ceļu.
Taču tagad, pagājot aptuveni mēnesim kopš lielā lēmuma pieņemšanas, Elīna savā Instagram kontā ir publiskojusi dziļi personisku video, kurā atklāti runā par tām dzīves lietām un pagrieziena punktiem, ko cilvēki visbiežāk mēdz nožēlot, bet viņa pati – ne. Kā pašu pirmo un emocionāli smagāko punktu Pakalne nosauc tieši savvaļas līkločiem pilno laulību ar sportistu.
«Jā, bija smagi. Tas bija milzīgs transformācijas periods, kura laikā es sevi salauzu un pazaudēju. Bet vēlāk es sevi atradu. Un ne tikai atradu, bet arī apzināti uzbūvēju no jauna,» atklātā un skaudrā video atzīst Pakalne, neslēpjot tās dziļās iekšējās traumas, ko nesis šis laulībasposms.
Tomēr viņas personīgo pārdomu saraksts neaprobežas tikai ar attiecību krahu. Satura veidotāja pieskaras arī iegūtajai augstākajai izglītībai, kuru viņa uzskata par milzīgu un vērtīgu ieguvumu savā dzīvē neatkarīgi no tā, vai konkrētajā brīdī ikdienā nākas strādāt tieši iegūtajā profesijā. Tāpat viņa dalās pārdomās par dzīvi galvaspilsētā, kurai viņas iekšējā pasaulē ir divējādas un pretrunīgas jūtas.
«Es esmu rīdziniece, bet visu laiku dzīvoju ar domu, ka Rīga man ir par skaļu un haotisku. Tomēr Rīgā viss ir iespējams un ātri sasniedzams. Jo ne vienmēr ir labi tur, kur mūs nav,» filozofiski spriež viņa, analizējot savu saikni ar pilsētas ritmu.
Arī gādīgās rūpes par saviem mājdzīvniekiem Elīna pieskaita tām neatsveramajām dzīves izvēlēm, kuras viņa nekad mūžā nenožēlotu. «Jā, viņi prasa daudz uzmanības un rūpju. Gadās arī gastrīti, alerģijas, savainotas ķepas un vēl sazin kas. Bet pretī viņi dod tik daudz beznosacījuma mīlestības, uzticības. Un tā sajūta, ka tevi mājās vienmēr kāds gaida,» aizkustinoši stāsta Pakalne. Noslēdzot savas atklātās pārdomas, viņa rezumē: «Es nenožēloju nevienu izvēli, kas mani atvedusi līdz cilvēkam, kāda esmu šodien. Jo visbiežāk mēs nožēlojam nevis piedzīvoto, bet to, kam mums nepietika drosmes.»
