Latvijas basketbola leģendas un bijušā valstsvienības līdera Kristapa Janičenoka vārdi skan kā ass zvans visai sporta pasaulei, atklājot dziļi slēptās sāpes un neredzamos konfliktus, kas šovasar satricinājuši izlases aizkulises. Rubrikas “MVPersonība” ekskluzīvajā intervijā viņš bez mazākās diplomātijas atklāj savas domas par neskaitāmajiem spēlētāju atteikumiem vilkt mugurā valstsvienības kreklu, liekot aizdomāties par katra šāda lēmuma patieso cenu un ilgtermiņa sekām. Atmosfēra ap komandu jau labu laiku ir saspringta, un katrs šāds solis atstāj neizdzēšamas rētas gan kolektīvā, gan līdzjutēju sirdīs.
“Neviens nav apmierināts. Arī tie, kas neatbrauca, nav apmierināti,” ar absolūtu pārliecību un smagu nopūtu atzīst Janičenoks, liekot saprast, ka vieglas dzīves nav nevienam – ne tiem, kas palika mājās, ne tiem, kas uzņēmās atbildību laukumā. Spiediens no sabiedrības, treneriem un pašiem savas sirdsapziņas veido kokteili, kuru neviens negribētu baudīt brīvprātīgi. Tikmēr jautājums par morālo taisnīgumu un komandas garu paliek atklāts, jo katrs atteikums grauj pamatus, kas būvēti gadiem ilgi.
Runājot par tiem, kuri tomēr izgāja laukumā, situācija kļūst vēl sarežģītāka. “Kā jūtas tie, kuri tomēr atbrauc un spēlē izlasē, par to varam tikai spekulēt,” norāda bijušais basketbolists, atgādinot par neredzamajiem upuriem un milzīgo psiholoģisko nastu, ko nes katrs laukumā izgājušais atlēts. Šis neredzamais spiediens bieži paliek aiz slēgtām durvīm, kamēr līdzjutēji redz tikai rezultātu uz tablo. Janičenoks piebilst ļoti būtisku detaļu, kas met ēnu uz vasaras cīņām: “Zinu, ka arī Lomažam šī cikla ietvaros bija traumas…”, atgādinot, ka daudzi cīnās caur sāpēm, kamēr citi izvēlas drošāku ceļu. Šis kontrasts starp tiem, kas atdod sevi visu, un tiem, kas pasargā sevi, rada neredzamu plaisu, kuru vēlāk aizpildīt nebūs viegli.
