Trīsdesmit trīs gadus vecais pazīstamais dziedātājs Dzintars Čīča, kura balss un dziesmas reiz skanēja katrā Latvijas mājā, nu jau vairākus gadus savu ikdienu aizvada Lielbritānijā. Skatītāji viņu iepazinās vēl bērnības gados – deviņu gadu vecumā viņš kļuva par vairāku muzikālo konkursu laureātu, bet divpadsmit gadu vecumā ar leģendāro dziesmu “Tu esi vasarā” triumfēja Latvijas atlasē pirmajai bērnu Eirovīzijai, lepni pārstāvot valsti starptautiskajā skatuvē Dānijā. Tagad šis pašmāju skatuves talants ir kļuvis par divu bērnu tēvu, kurš Lielbritānijā mitinās jau septiņus līdz astoņus gadus, bet dzimtenē ciemojas vien reizi gadā. Sarunā ar presi mūziķis neslēpj, ka sākotnējais lēmums doties prom nebija rūpīgi plānots – viss sākās ar nevainīgu ciemošanos pie māsas, kas galu galā pārtapa par pilnīgu dzīves vietas maiņu un jaunu sākumu citā valstī. Viens no galvenajiem dzinuļiem bija nepieciešamība pēc drošības un stabilitātes sajūtas, jo Latvijā tolaik trūka stabilu darba un koncertēšanas iespēju, turklāt jaunais vīrietis bija gatavs drosmīgam izaicinājumam.
Sākumposms svešumā nebūt nebija rozēm kaisīts. Pats mākslinieks atzīst, ka angļu valodas zināšanas sākotnēji kliboja – viņš spēja saprast teikto, taču runāt brīvi nebija viegli, līdz dzīves apstākļi piespieda valodu apgūt pilnībā. Pirmajos gados viņa darba vieta bija pasaules mēroga tirdzniecības giganta “Amazon” noliktava, kur tika krāta gan darba rūda, gan jauna pieredze. Vēlāk gan dzīves ceļi aizveduši pie sirdij tuvākas nodarbošanās, un nu jau aptuveni trīs gadus Dzintars nodarbojas ar automašīnu transportēšanu, apbraukājot izsoles un piegādājot spēkratus klientiem. Braukšana pie stūres ir kļuvusi par viņa iecienītu nodarbi, kas sniedz gan brīvības sajūtu, gan stabilus ienākumus.
Tik временем muzikālā darbība uz ilgāku laiku bija pieklususi. Vairāk nekā divu gadu garumā Dzintara dzīvē mūzika praktiski neeksistēja – viņš nedziedāja, neizvirzīja sev nekādus muzikālos mērķus un apzināti turējās ēnā no sabiedrības uzmanības. Dzīves peripetijas un straujās pārmaiņas prasīja visus spēkus, un laika radošajai darbībai vienkārši neatlikušo. Tomēr saikne ar mākslu nav pārtrūkusi pilnībā. Mūziķis uzsver, ka viņa kvēlākā vēlme vienmēr ir bijusi un paliek tikšanās ar saviem uzticamajiem klausītājiem koncertos, dāvinot viņiem savu balsi un enerģiju. Šo emocionālo piesaisti viņš pielīdzina attiecībām ar saviem bērniem – jo ilgāks šķiršanās brīdis piedzīvots, jo lielāka kļūst savstarpējā ilgošanās un mīlestība. Tieši klausītāju siltums un atgādinājums par to, ka viņš Latvijā joprojām ir gaidīts, kalpo kā spēcīgākais dzinulis atgriezties pie dziedāšanas.
Arī dziedātāja privātā dzīve piedzīvojusi nopietnus pagriezienus. 2024. gadā viņš oficiāli izšķīrās no savas ilggadējās dzīvesbiedres Samantas, ar kuru kopā audzināti bērni Gabriela un Markuss. Pēc šķiršanās dziedātājs izvēlējās saglabāt dziļu klusumu un privātumu, nevēloties publiski apspriest savas personīgās sāpes. Šodien viņa sirds un ikdiena ir sakārtojusies – kopā ar savu tagadējo partneri Antu viņš dzīvo jau vairāk nekā divus gadus un jūtas pilnībā apmierināts ar savu dzīves ritmu. Bērnu audzināšanā tiek saglabāta cieša saikne, un, tā kā atvases lielākoties uzturas Latvijā, Dzintars prasmīgi pielāgojas grafikiem, apciemojot viņus vai uzņemot Anglijā. Viņam ir stingra nostāja attiecībā uz bērnu saknēm – meita un dēls brīvi pārvalda gan latviešu, gan romu valodu, godājot savu izcelsmi.
Sportiskā puse Dzintara dzīvē vienmēr ieņēmusi goda vietu. Ja agrāk jaunībā viņš aktīvi aizāvās ar boksu un pavadīja stundas svaru zālē, tad tagad fokuss ir pārvirzījies uz fitnesu un vispārējo fizisko sagatavotību. Viņam ir mērķis nākamgad piedalīties nopietnās sacensībās, lai iegūtu jaunu motivāciju un izaicinājumu. Lai gan Anglijā viss ir sakārtots un stabils – pēc dzīves Pīterboro un Bostonas viņš turpina tur strādāt arī pēc šķiršanās –, ilgas pēc dzimtenes nekur nav zudušas. Dzintars atzīst, ka viņš labprāt atgrieztos Latvijā uz palikšanu, ja vien pavadītos apstākļi un iespējas toļautu, tomēr viņš ir reālists, kurš dod priekšroku dabiskam lietu tekumam, ļaujot dzīvei vest sevi tur, kur lemts.
