Latvijas Nacionālajā teātrī šonedēļ valda īpaša un vibrējoša gaisotne, jo aktieri un mūziķi pulcējas uz piemiņas koncertu «Tikšanās blūzs», lai godinātu izcilo komponistu un leģendārās grupas «Sīpoli» līderi Mārtiņu Braunu, kuram 17. septembrī apritētu 75 gadi. Pasākuma veidotāji neslēpj, ka šis vakars būs dziļi emocionāla un dzīva atkalredzēšanās ar pašu Braunu – viņa absolūti brīvo, nepieradināto un pilnīgi neparedzamo garu, kas turpina dzīvot gan viņa mūzikā, gan laikabiedru atmiņās. Gatavojoties šim lielajam notikumam, koncerta muzikālā vadītāja Zane Dombbrsoka dalās spilgtās un personiskās atmiņās, raksturojot komponistu kā neapturamu un vētrainu personību, no kuras strāvojusi neizsīkstoša enerģija. «Mēs iedvesmojamies no viņa nepieradinātības, mainības un dažreiz arī nešpetnuma,» atklāti atzīst Zane, atceroties kopā pavadītos mirkļus un radošo procesu.
Mārtiņš Brauns izcēlās ar savu īpašo humora izjūtu un prasmi apkārtējos apveltīt ar trāpīgām, neaizmirstamām iesaukām, un pati Dombbrovska nav palikusi bez sava unikālā epitēta. Kad viņa reiz kā muzikālā vadītājs jaunai iecerei mēģinājusi komponistam izklāstīt savu vīziju un radošo plānu, maestro to uzmanīgi noklausījies, uzsmaidījis un lakoniski noteicis: «Tā, un tagad šitie 40 kilogrami diktēs, kas man jādara!» Šis trāpīgais un asprātīgais izgājiens uzreiz iegājis kolektīva ikdienā, un, kā pati māksliniece smaidot atceras, diezgan ilgi viņu teātrī kolektīvs cieši saucis tieši par šo iesauku. Tomēr viņa uzsver, ka visas komponista palaidnības un asie joki nekad nav nesuši sev līdzi pat vismazāko ļaunuma devu. «Viņš ļoti labi prata atšķirt, kad tā ir mīļa izāzēšana, kad – riebeklība. Mēs no viņa nepiedzīvojām riebeklības, tikai ārkārtīgi mīļu izāzēšanu,» sirsnīgi bilst Zane, izceļot komponista patieso siltumu.
Savukārt režisore Dita Lūriņa-Egliena komponistu iepazinusi pilnīgi citā, cieši radošā vidē – viņa ierakstu studijā, kur abi kopā strādājuši pie reklāmu un animācijas filmu ierunāšanas. «Es gan raustījos, gan apbrīnoju. Tas bija ļoti īpašs radošais gars, ko viņš sev nesa līdzi un kas ap viņu virmoja,» atceras Dita, neslēpjot savas tā laika emocijas, kuras viņa tagad vēlas ar lielu spēku atdzīvināt gaidāmajā koncertā uz lielās skatuves. Režisore vēlas noķert un skatītājiem nodot to neizmērojamo brīvības sajūtu un skatuves huligānu, kuram nepārtraukti vajadzēja izšaut kaut ko nepareizu, neparedzētu un izaicinošu. Šis unikālais rokraksts ir nepārprotami dzirdams arī visā viņa sarakstītajā mūzikā – skaņdarbā var skanēt maiga, liriska melodija, bet tajā noteikti parādīsies kāds ass, negaidīts akords, kas pirmajā brīdī šķietami nepiestāv kopējai harmonijai, tomēr tieši šī fascinējošā nianse visu padara par autentisku Brauna mūziku.
Viņš bija cilvēks, kura tuvumā gaisā pastāvīgi virmoja neredzama, spēcīga elektrība, kas ik pa brīdim uzdzirksteļoja ar neprognozējamu spēku, liekot visiem apkārtējiem būt pastāvīgā modrībā – kā kaķim gatavam lēcienam. Vaicāta par to, ko pats Mārtiņš darītu, ja viņam būtu dota iespēja klātienē vērot šo koncertu zālē, Dita Lūriņa ir absolūti pārliecināta, ka mierīgi nosēdēt skatītāju rindās viņš nekādā gadījumā nespētu. «Viņš vienkārši izlīstu no kādas stalažas. Un, ja viņu nelaistu pie taustiņiem, pats ar saviem taustiņiem ierastos un iesistu akordu tā, kā tam jāskan pēc viņa prāta,» sirsnīgi smejas režisore, paspilgtinot komponista nepakļāvīgo un vienreizējo dabu.
