Leģendārais aktieris Jānis Paukštello, kurš gadu desmitiem bijis Latvijas teātra un kino simbols, šobrīd izbauda pavisam citādu dzīves ritmu – tādu, kurā vairs nav vietas tēlošanai vai mēģinājumiem izpatikt svešiem uzskatiem. Pēc aiziešanas no štata gaitām Dailes teātrī, mākslinieks ir nonācis pie būtiskas atziņas, kas caurstrāvo viņa pašreizējo ikdienu: ir pienācis pēdējais brīdis, lai viņš beidzot varētu atļauties būt tieši tāds, kāds viņš ir patiesībā. Viņš neslēpj, ka visa profesionālā mūža garumā aktiera darbs ir pieprasījis būt pakļautam režisoru redzējumam, kas ne vienmēr sakritis ar viņa paša iekšējo pasaules izjūtu, un tas ir radījis neizmērojamu emocionālu spriedzi.
Tagadējais klusums Paukštello nav biedējošs, gluži pretēji – tas ir kļuvis par viņa lielāko dārgumu un patvērumu. Aktieris atklāti atzīst, ka gadiem ilgi dzīvojis publikas priekšā, kur nemitīgi bija jāspēlē lomas, kas nebija viņš pats, un šī mūžīgā masku mainīšana ir nogurdinājusi līdz sirds dziļumiem. Viņa dzīvē šobrīd galvenā prioritāte ir ģimene – sieva Elīna, kuru viņš dēvē par savu labo eņģeli un neaizstājamu balstu, kā arī abi dēli, Raimonds Dāvids un Jānis Jēkabs. Tieši mājās, esot kopā ar saviem tuvākajiem, viņš beidzot jūtas brīvs no sabiedrības gaidām un spēj savaldīt savu kādreiz tik nemierīgo raksturu, kas agrāk licis uzsprāgt par katru sīkumu.
Mākslinieks ar lielu mieru raugās uz laika ritējumu un pat neizbēgamo dzīves noslēgumu, pieminot savu septiņdesmit gadu slieksni. Viņš neslēpj, ka vairs nebaidās no pārejas citā dimensijā, jo uzskata, ka dvēsele paliek nemainīga, pat ja miesa sāk nogurt. Šī iekšējā brīvība ļauj viņam baudīt vienkāršas lietas – pavasara gaismu, dabas mošanos un mierpilnus brīžus vasaras mājiņā pie Gaujas. Viņš vairs nejūt pienākumu būt publiska persona, kas vienmēr ir pieejama un gatava runāt; tā vietā viņš izvēlas dzeju, klusumu un tālskati, lai vērotu stārķus un klausītos lakstīgalu pogās.
:format(webp)/nginx/o/2021/03/26/13698499t1h4908.jpg)
Tomēr no skatuves Jānis nav aizgājis pavisam – viņš joprojām piedalās atsevišķos projektos un koncertos, taču tagad to dara tikai tad, ja tas saskan ar viņa iekšējo izjūtu. Viņš ir pateicīgs Maestro Raimondam Paulam, kurš grūtos dzīves brīžos bijis viņa glābējs, un savam menedžerim par iespēju uzstāties kopā ar tiem domubiedriem, ar kuriem viņš patiesi vēlas būt. Jānis Paukštello šobrīd vairs necīnās ar pasauli, bet gan lēnām nomierinās, apzinoties, ka šis ir viņa laiks – laiks būt patiesam pret sevi un saviem mīļajiem, pirms aizkaru krišanas uz pēdējo cēlienu.
