Pirms trim gadiem pasaule atvadījās no vienas no visu laiku izcilākajām un harizmātiskākajām latviešu aktrisēm – neaizmirstamās Lilitas Ozoliņas. Viņas elegance, dziļais skatiens un neapšaubāmais talants gadu desmitiem valdzināja skatītājus, taču daudzi joprojām atceras arī kādu īpašu aktrises tēla detaļu, kas kļuva par viņas vizītkarti. Tā bija vienkārša, bet tik ļoti aktrisei piestāvošā berete. Kas slēpās aiz šīs izvēles un kā nejaušība pārtapa par stilu, kas iedvesmoja tūkstošiem sieviešu?
Kā pati aktrise savulaik atklāja intervijā žurnālam IEVAS STĀSTI, berete viņas garderobē ienāca nevis kā rūpīgi plānots modes eksperiments, bet gan kā laimīga nejaušība. Padomju gados, kad importa preces bija retums un īsta vērtība, Lilita Ozoliņa kā priviliģēta persona tika uzaicināta uz īpašu noliktavu. Tieši tur viņa ieraudzīja tās – mīkstas, kvalitatīvas un neticami skaistas importa beretes. Viņa nevilcinājās un iegādājās tās uzreiz vairākās krāsās: dzeltenā, sarkanā, baltā un, protams, klasiskajā melnajā. Uzliekot galvā pirmo no tām, aktrise uzreiz saprata – tas ir tieši tas, kas viņai vajadzīgs.
Šī galvassega kļuva par glābiņu visdažādākajās situācijās. Aktrise godīgi atzina, ka berete bija īsts sabiedrotais brīžos, kad frizūra pēc parūkas uzlikšanas vai garām filmēšanas stundām nebija pati pilnība. Uzliec bereti, un tēls uzreiz kļūst nevainojams, sakopts un elegants. Tā bija kā burvju nūjiņa, kas ļāva izskatīties lieliski pat steidzīgos rītos vai pēc nogurdinošiem darba cēlieniem.
Ar gadiem Lilitas Ozoliņas stils mainījās un kļuva arvien lakoniskāks. Jaunības dienās viņa mēdza eksperimentēt ar košu krāsu cepurēm, taču ar laiku priekšroku sāka dot izsmalcinātiem, mierīgiem toņiem – baltai, melnai, silti pelēkai un kafijas ar pienu krāsai. Šī stila transformācija bija saistīta arī ar kādu nozīmīgu padomu, ko pirms daudziem gadiem viņai sniedza filmas operators Māris Urdzītis. Viņš toreiz aktrisei skaidri norādīja: lai izceltu seju un tās unikālos vaibstus, jāizvairās no raibiem, puķainiem apģērbiem, kas novērš uzmanību. Tāpat Urdzītis ieteica izvairīties no ponija, kas aizsedz pieri. Lilita Ozoliņa šo profesionālo ieteikumu ņēma vērā un ievēroja visu savu turpmāko mūžu, radot to neatkārtojamo, karalisko tēlu, ko mēs visi tik labi atceramies.
Viņas izvēle nebija tikai kaprīze – tā bija skaidra apziņa par to, kas viņai piestāv, un cieņa pret savu dabisko skaistumu. Berete vairs nebija tikai aksesuārs; tā bija daļa no Lilitas Ozoliņas esības, kas atgādināja par viņas izsmalcināto gaumi un spēju vienkāršas lietas pārvērst par leģendārām.
