Mirdza Martinsone vienmēr pratusi piesaistīt uzmanību ar savu īpašo harismu, jutekliskumu un klātbūtni. Taču kāds notikums filmēšanas laikā palicis atmiņā īpaši spilgti – tapa fotogrāfija, kas vēlāk kļuva par vienu no aktrises visvairāk apspriestajiem attēliem.
Filmēšanas laukumā Martinsone jutās brīvāk situācijās, kad apkārt pārsvarā bija vīrieši. Tieši šādā vidē radās arī drosmīgā fotogrāfija filmai Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili. Tās autors bija fotogrāfs Valts Kleins, kurš vēlāk jau devies mūžībā. Iepriekš iecerētā aina nebūt nebija vienkārša – bija jāizveido māksliniecisks attēls, kurā redzama kaila sieviete pie mežakuiļa ar bisi rokās. Šādu ieceri īstenot izdevās tieši Kleinam.
Pati fotogrāfijas tapšana notika ļoti diskrēti. Paviljons tika aizslēgts, un tajā kopā ar Martinsone palika tikai Valts Kleins, režisors un grimētāja. Pirms fotografēšanas grimētāja aktrises ķermeni pārklāja ar krēmu, lai panāktu īpašu, maigu un juteklisku mirdzumu. Rezultāts izrādījās daudz veiksmīgāks, nekā varēja gaidīt, un fotogrāfijai piemita ne tikai drosme, bet arī izteikta estētika.
Tomēr Martinsone sākumā nebija pārliecināta, ka vēlas šo attēlu publiski rādīt. Kleins jau tobrīd vēlējās fotogrāfiju publicēt, taču aktrise no šādas idejas atturējās. Tas bija laiks, kad kailfoto kļuva arvien pamanāmāki, un Martinsone nejutās gatava nostāties līdzās jaunajām meitenēm, kuru drosmīgie attēli tolaik arvien biežāk nonāca žurnālu lappusēs.
Pagāja gadi, un viņas attieksme mainījās. Arī pašas Martinsones bērni fotogrāfiju novērtēja kā ļoti estētisku, maigu un mākslinieciski izdevušos. Šis vērtējums, šķiet, palīdzēja aktrisei uz attēlu paskatīties citādi – nevis kā uz vienkārši drosmīgu kailfoto, bet kā uz rūpīgi veidotu mākslas darbu.
Vēlāk Martinsone beidzot piekrita, ka fotogrāfija tiek publicēta žurnālā KLUBS. Taču ar to stāsts nebeidzās. Kad attēls nonāca līdz teātrim, tas izraisīja pamatīgu kolēģu interesi. Martinsone atceras, ka žurnāla numurus KLUBA redakcija bija nogādājusi uz teātri, un viņas kolēģi tos turpat slepus fotografējuši.
Aina, kas savulaik tika radīta aiz aizslēgtām durvīm un sākumā pašai Martinsonei šķita pārāk drosmīga, pamazām kļuva par fotogrāfiju, kuru gribēja redzēt daudzi. Un tieši šī pretruna padara stāstu īpašu: attēls, no kura aktrise sākotnēji vairījās, vēlāk tika novērtēts kā estētisks un māksliniecisks darbs.
Наконец, Mirdza Martinsone сама могла смотреть uz šo fotogrāfiju bez sākotnējās nedrošības. Laika gaitā tās nozīme mainījās – no drosmīga kadra līdz atmiņai par konkrētu kino laiku, filmēšanas atmosfēru un Valta Kleina radošo ieceri. Un teātrī šis attēls kļuva par īpašu stāstu, ko kolēģi acīmredzami negribēja palaist garām.
