Vasaras mēneši, kas parasti daudziem asociējas ar vieglumu, sauli un attiecību atdzīvināšanu, sabiedrības dāmai Olgai Kambalai ir izvērtušies par emocionālu pārbaudījumu poligonu, kurā katra diena nes jaunus satricinājumus. Kamēr viņas vīrs Kaspars ir devies prom uz intensīvu sporta nometni, liedzot ikdienas klātbūtni un kopābūšanas mieru, Olga mājās ir palikusi pilnīgā vienatnē ar savām domām, neizdarītajiem secinājumiem un uzkrāto nogurumu. Šī ilgstošā prombūtne un fiziskā distance nav dziedējusi iepriekšējās brūces, bet gan kalpojusi par nežēlīgu katalizatoru, kas padziļinājis plaisu abu starpā.
Ikdienas rutīna tukšajā mājā pārvērtusies par smagu psiholoģisko nastu, kurā pat vismazākās sadzīves detaļas atgādina par briestošo vētru. Situācija saasinās brīdī, kad mājās viesos ierodas meita un vedekla, ienesot mājoklī ierasto sievišķisko kņadu un vēlmi pēc sirsnīgām sarunām. Sākotnēji vieglie joki un ironiskā apspriešana par durvju rokturi, kuru Kaspars savā karstasinībā un kārtējā strīda karstumā ir burtiski salauzis, pamazām zaudē savu komisko nokrāsu. Smiekliem noplokot, gaisā paliek smagums, kas piespiež Olgai novilkt maskas un runāt par to, ko viņa pārāk ilgi slēpusi pati no sevis un apkārtējiem.
Sarunas gaitā ar tuvajiem cilvēkiem Olga neslēpj rūgto patiesību – vasaras laikā attiecības ar Kasparu nevis ir uzlabojušās vai atradušas jaunu elpu, bet gan kļuvušas vēl sliktākas, sasniedzot kritisku punktu. Ilūzijas ir izirušas, un ikdienas konflikti, kas agrāk šķita pārejoši sīkumi, tagad iezīmē dziļāku strupceļu. Viņa atklāti atzīst, ka ir nonākusi dramatiska un smaga lēmuma priekšā, kur katra nākamā izvēle var neatgriezeniski mainīt viņu kopīgo dzīvi. Vai šis ir brīdis, kad Olga beidzot ir pilnībā gatava pielikt punktu laulībai, kas vairs nenes prieku, bet tikai iznīcina, un vai attālums ir galvenais sabiedrotais attiecību sabrukumā, vai tikai spogulis tam, kas jau sen bija salauzts?
