Režisora Aleksandra Leimaņa dzīves ceļi caur gadu desmitiem bija krustojušies ar neskaitāmām apburošām un talantīgām aktrisēm, tomēr viņa nepiekāpīgo un prasīgo sirdi spēja iekarot tikai viena – koķetā, neatvairāmi piemīlīgā un jaunā Baiba Indriksone. Šī neparastā mīlestība uzliesmojumā nesa sev līdzi gan laikmeta garu, gan nevaldāmu radošo enerģiju, kas savijas cieši jo cieši kopā ar visu Latvijas kino vēsturi.
Kad viņu likteņi pirmo reizi krustojās, Aleksandrs jau bija nobriedis vīrietis un izcils mākslinieks savos trīsdesmit astoņos gados. Viņa raksturs bija sarežģīts, daudzšķautņains un spēcīgs – viņš bija emocionāls, pārliecināts, enerģijas pārpilns, vietām valdonīgs, bet vienlaikus apveltīts ar asu, dzēlīgu sarkasmu. Viņš bija smalks un iznesīgs mākslinieks, kuram piemita reta, maģiska spēja pilnībā atraisīt aktiera iekšējo potenciālu, liekot ekrānā un uz skatuves atdzīvoties patiesām kaislībām.
Savukārt Baiba tolaik bija vien deviņpadsmit gadus veca jaunava – pilna dzīvības spēka, ar veselīgu sārtumu vaigos un jauneklīgu aizrautību, kas staroja ikvienā viņas solī. Viņa negaidīti un strauji iekrita Leimanim sirdī, uz visiem laikiem mainot viņa ierasto dzīves ritumu.
Viss sākās kādā liktenīgā Sieviešu dienas pasākumā, kas pulcēja tā laika radošo eliti. Meitene tovakar izskatījās absolūti apburoši un starojoši. Viņa bija kaislīgi izdejojusies, ar dabīgi sārtiem vaigiem pēc neskaitāmām dejām, un tērpusies izsmalcinātā, sniegbaltā blūzē, ko bija rūpīgi izšuvusi pašu rokām rišeljē tehnikā, iedvesmojoties no vecajiem ulmaņlaiku žurnāla Zeltene numuriem.
Tādos mirkļos dzimst leģendas. Tāda viņa stāvēja tur – pie atvērta loga, kur iekšā plūda dzestrs pavasara gaiss, un, lai veldzētu sakarsušo elpu, bezbēdīgi ēda tīru sniegu. Pāri telpai steidzās pedagogs un režisors Aleksandrs, kurš uzreiz pamanīja šo skatu un stingrā, bet gādīgā balsī aizrādīja, ka sakarsušam cilvēkam aukstu ēst kategoriski nedrīkst un ka aktrisei savs galvenais instruments – balss – ir jāsargā vienmēr un par katru cenu.
Tas bija viņu pats pirmais dialogs, kurā savijās stingrā padomdevēja rūpes un jaunās aktrises neatlaidīgais raksturs. Un tad jau sekoja neizbēgamais – viņi sāka dejot, un šī deja pārauga nebeidzamā kaislībā.
Pēc kārtējā nogurdinošā mēģinājuma Aleksandrs uzņēmās pavadīt Baibu mājās cauri naksnīgajām ielām. Viņš izrādījās apbrīnojami galants, smalks un uzmanīgs kavalieris, pilnībā laužot priekšstatus par savu valdonīgo dabu. Viņu jūtas nobrieda klusumā, tālu no skaudīgām acīm un publiskām runām, līdz 1952. gada janvārī viņi klusi un nemanāmi apprecējās, neatklājot šo noslēpumu pat saviem tuvākajiem teātra kolēģiem. Šī slepenā savienība izrādījās nesatricināma – Baibai un Aleksandram kopā bija lemts pavadīt gandrīz četrdesmit krāšņus, bagātus un neaizmirstamus gadus, kas apzīmogoja veselu ēru.
