Latvijas dabas fotogrāfijas pasaule šodien ir iegrimusi dziļās sērās un neticībā, jo saņemta sirdi plosoša ziņa par viena no mūsu talantīgākajiem meistariem — Māra Kreicberga — pēkšņo aiziešanu mūžībā. Šis nav tikai zaudējums mākslai; tas ir trieciens ikvienam, kurš caur viņa objektīvu bija iemācījies saskatīt Latvijas mežu un pļavu dvēseli. Traģiskais negadījums, kas noticis 2026. gada 6. maijā, ir nežēlīgi pārrāvis dzīves pavedienu cilvēkam, kura enerģija un mīlestība pret dabu šķita neizsīkstoša.
Māris Kreicbergs nebija vienkārši fotogrāfs, viņš bija dabas tulks. Viņa spēja notvert mirkli, kad rīta rasa vēl rotā zirnekļa tīklu vai kad meža biezoknī pavīd uzmanīgs stirnas skatiens, padarīja viņu par unikālu personību mūsu kultūras telpā. Draugi un kolēģi atceras Māri kā cilvēku, kurš nekad nebaidījās no grūtībām — viņš varēja stundām ilgi nekustīgi gulēt purva malā, gaidot īsto gaismu, vai doties tālākos pārgājienos visskarbākajos laikapstākļos, lai tikai parādītu pasaulei to skaistumu, ko mēs ikdienas steigā mēdzam palaist garām.
Ziņas par notikušo traģēdiju izplatījās zibšņveidīgi, atstājot smagu klusuma sajūtu. Tuvinieki, kuru sirdis šobrīd ir salauztas tūkstoš gabaliņos, nespēj rast mierinājumu, jo zaudējums ir neizmērojams. Māra dzīvesbiedre un ģimene ir izteikusi milzīgu pateicību visiem par atbalstu, taču lūdz ievērot privātumu šajā smagajā laikā, kad jāmēģina aptvert notikušā neatgriezeniskums. Viņa kolēģi fotogrāfu kopienā atzīst, ka Māra aiziešana atstāj tukšumu, ko neaizpildīs nekas cits — viņa padomi, viņa azarts un viņa nezūdošais smaids paliks tikai atmiņās un tajos tūkstošos kadru, kuros viņš iemūžināja dzīvības brīnumu.
Māris Kreicbergs savā darbā bija perfekcionists, kurš prata saskatīt maģiju tur, kur citi redzēja tikai parastu ainavu. Viņa personība staroja patiesumu, un tas atspoguļojās katrā viņa uzņemtajā fotogrāfijā. Pat vissmalkākās dabas detaļas viņa darbos ieguva episku mērogu. Tagad, kad meistara rokas vairs nepieskarsies kameras slēdzim, Latvijas daba šķiet kļuvusi par vienu klusu balsi trūcīgāka. Šis pavasaris, ko Māris tik ļoti mīlēja un vienmēr steidza iemūžināt ziedoņa plaukumā, šogad atnācis ar skumju un neizsakāmu rūgtumu par dzīvi, kas aprāvusies pāragri un tik netaisnīgi.
Mēs visi atcerēsimies Māri ne tikai kā profesionāli, bet kā cilvēku ar plašu sirdi, kurš dabu mīlēja vairāk par visu un kurš spēja šo mīlestību nodot tālāk ikvienam skatītājam. Viņa mantojums turpinās dzīvot viņa mākslā, atgādinot mums par to, cik trausla un dārga ir katra sekunde šajā pasaulē.
