Laiks ir nežēlīgs pret tiem, kuri reiz dedzināja skatuves gaismas un pulcēja tūkstošiem pielūdzēju. Leģendārais pašmāju mūziķis, komponists un grupas «Odis» dalībnieks Arnis Mednis, kurš pirms 15 gadiem pārdzīvoja smagu insultu, šodien Mārupes klusumā atskatās uz savu pagātni un dzīvi, ko uz visiem laikiem izmainīja smagā veselības krīze. Viņa vārds Latvijas mūzikas vēsturē vienmēr paliks nesaraujami saistīts ar trakulīgajiem astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem, kad viņa enerģija šķita neizsmeļama, bet balsij un melodijām sekoja visa valsts. Taču šodien mākslinieks ir spiests samierināties ar skarbo realitāti – spēja dziedāt ir neatgriezeniski zaudēta, un skatuve, kādu viņš to pazina agrāk, ir palikusi tikai atmiņās.
Atceroties trauksmainos gadus, kad viņa dzīvoklī Brīvības ielā līdz rīta gaismai vārījās bohēma un notika leģendāras ballītes kopā ar grupas «Jumprava» un citu tā laika zvaigžņu biedriem, Mednis atzīst, ka mūsdienu dzīve rit pavisam citā ritmā. Vairs nav neprātīgu nakts braucienu, ne tālāku gastrolu, ne arī kādreizējās balss varēšanas. Slimības sekas, tostarp joprojām jūtama paralīze, liek par sevi manīt ik uz solis, un mūziķis pārvietojas lēnām, taču viņš ir saglabājis apbrīnojamu dzīvesgribatu un veselīgu pašironiju, ko mantojis no sava tēva Oskara. Šobrīd viņš bauda mierpilnas dienas savā Mārupes namā kompānijā ar diviem kaķiem – Bumibolu un Minku –, veltot laiku mazbērniem, kuri viņu mīļi dēvē par veco kāmīti, un komponējot jaunu mūziku savā datorā.
Lai gan liktenis viņam ir atņēmis iespēju pašam izpildīt savas dziesmas un izbaudīt agrāko skatuves spožumu pilnā mērā, mākslinieks nekad neļaujas žēlabām un neuzskata, ka dzīve būtu apstājusies. Viņš apzinīgi un paškritiski skatās uz savu pagātni, kurā zaļais pūķis un pārmērīga ballēšanās reizēm prasīja savu tiesu, taču tagad jau piecpadsmit gadus nelieto alkoholu, aizstājot to ar ābolu sulu dzimšanas dienās un atrodot prieku pat vismazākajās ikdienas detaļās. Arnis Mednis pierāda, ka pat pēc vissmagākajiem triecieniem var saglabāt cilvēcisko stāju, siltumu un mīlestību pret radīšanu, pat ja kādreiz tik varenais instruments – viņa balss – ir palicis aizveramā lappusē.
