Leģendārās grupas Līvi ģitārists Tomass Kleins ir izlēmis pārtraukt savu ilgstošo klusēšanu. Mākslinieks, kura radošais gars gadu desmitiem priecējis Latvijas klausītājus, pēdējos divus gadus ir aizvadījis ēnā, cīnoties ar pārmaiņām, kuras viņam joprojām ir grūti aptvert un pieņemt. Tikai tagad, mēnesi pēc savas sešdesmitās jubilejas, mūziķis ir atradis spēku publiski izstāstīt par dramatisko pavērsienu savā dzīvē, kas viņu piesējis pie ratiņkrēsla.
Sākotnējais lēmums par savu veselības stāvokli klusēt nebija nejaušība – Tomass cerēja, ka spēs izķepuroties pats. Viņš paļāvās uz savu iekšējo spēku un apņēmību, ticēdams, ka spēs tikt galā ar situāciju bez liekas uzmanības un līdzjūtības. Tomēr realitāte izrādījās daudz nežēlīgāka. Pēc sarežģītas un ilgstošas, trīspadsmit stundas garas muguras operācijas, mūziķis piedzīvoja brīdi, kurā viņa ķermenis šķita pavisam svešs. Kā pats ģitārists atzīst – pēc operācijas viņa fiziskā esamība bija samazinājusies teju līdz minimumam, kur funkcionēja vienīgi rokas un galva.
Ceļš uz atlabšanu ir bijis mokoši garš un nebeidzams. Kopš liktenīgās operācijas Kleins septiņas reizes ir ārstējies dažādās rehabilitācijas iestādēs, cerot uz brīnumainu uzlabojumu, taču atgriešanās ierastajā dzīves ritmā diemžēl nav notikusi. Arī šobrīd, esot mājās Liepājā, ikdienas cīņa turpinās – mājās kopā ar mūziķi regulāri strādā fizioterapeits, palīdzot uzturēt ķermeņa kustīgumu. Tomass neslēpj, ka lielāko daļu laika pavada savās mājās, aprobežojoties tikai ar iziešanu pagalmā, jo pasaule ārpus šīs drošās zonas šķiet pārāk tāla un nepieejama.
Emocionāli tas ir smagākais posms mūziķa dzīvē. Atzīšanās par to, ka viņam ir grūti samierināties ar savu jauno ikdienu, skan kā sāpīgs kliedziens. Runāt par šo tēmu viņam joprojām ir ārkārtīgi nepatīkami un smagi, tomēr dziļi sirdī Tomass nav zaudējis cerību. Viņš turpina ticēt, ka pienāks brīdis, kad viņam izdosies atkal nostāties uz savām kājām. Šī ticība ir tas dzinulis, kas neļauj viņam padoties, pat ja katra jauna diena prasa milzu pūles un lielu pacietību. Viņa stāsts ir atgādinājums par to, cik trausla var būt cilvēka dzīve un cik daudz drosmes prasa atzīšanās savās vājībās un iekšējās cīņās.
