No malas viss izskatījās pēc pasakas – majestātiskas telpas, vēstures elpa un unikāla iespēja saimniekot Latvijas krāšņākajā un varenākajā pilī. Tomēr realitāte izrādījās daudz skarbāka un nepielūdzamāka, nekā kāds spētu iedomāties. Leģendārais mākslinieks Imants Lancmanis, kurš gadu desmitus veltījis Rundāles pils atdzimšanai, atskatās uz gadiem, kas aizritējuši starp senajiem mūriem, neslēpjot smago un mokošo puses pusi.
Viss sākās tālajā 1963. gadā, kad jaunais piedāvājums strādāt Rundāles pilī radikāli un neatgriezeniski izmainīja viņa likteni. Tā bija pilnīga nodošanās pils un tās milzīgo problēmu varai, kas pamazām pārvērtās par apsēstību. Tas bija nebeidzams izaicinājums, taču reizē arī nepārtraukts psiholoģisks slogs, kurš ieslodzīja viņu kā dziļā un tumšā atvarā, no kura nebija iespējams izkļūt.
Ikdienas apstākļi bija tālu no jebkāda komforta. Imants kopā ar sievu daudzus gadus mitinājās telpās, kurās nebija ne pilienas ūdensvada, ne kanalizācijas. Bargajās ziemas naktīs bija jādodas uz tualeti parkā, bet dzeramais ūdens ikdienā bija jānes pa gabalu no akas. Tomēr par fiziskajām grūtībām daudz smagāks bija nepārtrauktais pils garīgais spiediens. Sienas it kā elpoja un turēja abus gūstā, radot nemitīgu hipnotisku spriedzi, no kuras nebija glābiņa ne dienā, ne naktī.
Gaisma tunelī parādījās tikai tad, kad muzejam beidzot uzcēla atsevišķas dzīvojamās mājas un abiem izdevās pārcelties. Tikai toreiz pils pamazām attālinājās, zaudējot savu hipnotisko varu, un viņiem pirmo reizi mūžā piederēja vakari un brīvdienas.
Taču šī milzīgā aizraušanās prasīja traģisku upuri. Pili Imants sauc par spēku un enerģiju rijēju, kas prasījusi atdot ne tikai dzīvi, bet arī dzīvību. Viņa mīļotā sieva Ieva aizgāja mūžībā, gaidot brīdi, kad varēs doties pie ārstiem pēc saspringtās pils heraldikas izstādes noslēguma, kad jau bija par vēlu. Šis sāpīgais zaudējums radīja sajūtu, ka viss ir sabrucis un vairs neko negribas, līdz viņš sajuta aizgājušās sievas klātbūtni un vēlmi, lai darbs un dzīve turpinās.
