Viņa uz skatuves nekad nav vienkārši spēlējusi – viņa ir dzīvojusi cauri tūkstošiem citu likteņu, katru no tiem izlaižot caur savu trauslo, bet nerimstoši spēcīgo būtību. Indra Briķe ir fenomens, kurā šķietami nesavienojamais saplūst vienā veselumā: sievišķīgs maigums un dzelžains raksturs, neizmērojams gaišums un spēja nolaisties visdrūmākajās cilvēka dvēseles dzīlēs. Tieši šī daudzslāņainība ir padarījusi viņu par vienu no visu laiku spilgtākajām latviešu teātra personībām, kuras klātbūtne uz skatuves ir kas vairāk nekā profesija – tas ir ticības apliecinājums.
Jau no pirmajiem soļiem Liepājas teātrī, kas kļuva par viņas profesionālo šūpuli, Indra apliecināja, ka nav dekoratīva aktrise. Viņas acīs, pat jaunības dienās, dega skumja, inteliģenta nots, kas skatītājam lika nojaust – šī sieviete nes līdzi kādu lielāku stāstu, kuru viņa patur tikai sev. Šī iekšējā dzīve bija tas magnēts, kas piesaistīja gan skatītājus, gan režisorus, tostarp leģendāro Oļģertu Kroderu. Viņa nekad nav baidījusies no sāpīgiem un sarežģītiem sieviešu portretiem. Tieši pretēji, viņa tajos ir iegājusi ar atvērtu sirdi, meklējot patiesību tur, kur citi redzētu tikai tekstu vai skatuves dekorāciju.
Pāreja uz Dailes teātri tikai paspilgtināja viņas talanta plašumu. Indra Briķe kļuva par aktrisi, kurai uzticēt vissarežģītākos uzdevumus. Viņa nav viena toņa māksliniece. Viņas repertuārā mēs redzam visu spektru – no klasiskām, cēlām varonēm līdz ironiskām, asām sievietēm un pat dziļi ievainotām, teju vai salauztām personībām. Atceroties, piemēram, Pegijas lomu, aktrise neslēpj – tas bijis emocionāli izsmeļošs pārdzīvojums, kas prasījis teju vai fizisku spēku un psiholoģisku līdzsvaru. Tas bija treniņš un pārbaudījums, ko viņa izturēja, parādot, ka pat visgrūtākās lomas var piepildīt ar īstu, pulsējošu dzīvi.
Bet kas notiek, kad aizveras teātra aizkars un zālē nodziest gaisma? Indra Briķe nav aktrise, kas savu dzīvi mēra vien aplausos. Viņa ir atradusi drosmi pieņemt laika ritumu, necenšoties izmisīgi turēties pie jaunības ārējā tēla. Viņas publiskā klātbūtne ir reta un simpātiska – tā ir īsta cilvēka klātbūtne, kas zina vienatnes vērtību un novērtē mieru. Viņa nav kļuvusi par primadonnu ar prasībām; viņa ir palikusi tā pati patiesā būtne, kura spēj just otru bez liekām pozām.
Kā pati Indra atzīst, balvas, tostarp Krodera balva, ir svarīgs novērtējums, taču tās nav mērķis. Mērķis ir bijis un paliek uzticība profesijai. Viņa ir palikusi atmiņā ar siltumu un intensitāti, kas neļauj viņas atveidotās varones aizmirst. Tās nav tikai literāras figūras – tās ir dzīvas sievietes, kurās katrs no mums atpazīst savas sāpes, savu lepnumu un savu kluso mīlestību. Indra Briķe ir un paliek aktrise, kuras iekšējā patiesība ir spožāka par jebkuru skatuves prožektoru.
