Bijušais Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis gadiem ilgi ir bijis sabiedrības uzmanības centrā, tomēr viņa privātā dzīve vienmēr tika tīta noslēpumainības plīvurā. Kamēr dzeltenā prese un sociālie tīkli metās spekulēt par katru niansi, pats eksprezidents saglabāja stoiķa mieru un klusēja. Tagad, 2026. gada vasarā, viņš ir nolēmis lauzt šo ilggadējo klusumu un atklāti runāt par savu dzīves pieredzi, kas tik ilgi kalpojusi par pamatu nebeidzamām diskusijām un baumām.
Intervijā izdevumam Privātā Dzīve Ulmanis pirmoreiz tik tieši un personiski komentējis savu saistību ar Dīniju, sievieti, ar kuru viņu vieno kopīga pagātne un bērni. Viņu iepazīšanās notika pirms vairāk nekā divām desmitgadēm – laikā, kad eksprezidents lasīja lekcijas universitātē. Tieši šo attiecību rezultātā pasaulē nāca meita Gunvila, un vēlāk sabiedrību sasniedza ziņas par jaunāko atvasi – Ketrinu. Šie fakti gadiem ilgi ir bijuši kā degviela dažādiem minējumiem, taču Ulmanis uzsver, ka viņam nav bijusi nepieciešamība pēc DNS testiem vai citiem bioloģiskiem apliecinājumiem. Viņš ir skaidri nodefinējis savu pozīciju: būt tēvam nozīmē nevis pierādīt radniecību ar papīriem, bet gan sniegt atbalstu, rūpes un klātesamību ikdienā.
Visai negaidīti un drosmīgi ir Ulmaņa izteikumi par viņa likumīgo laulību ar Ainu. Eksprezidents kategoriski noliedz jebkādas runas par šķiršanos, uzsverot, ka viņa dzīvē šāda doma nekad nav pat virmojusi gaisā. Neskatoties uz to, ka viņa dzīvesceļš ir izveidojies neierasts – ar divām ģimenēm paralēli – Ulmanis noraida ideju par izvēli starp vienu vai otru sievieti. Viņš dzīvo kopā ar savu sievu Ainu, nodrošinot viņai stabilitāti un aprūpi, vienlaikus atsakoties atteikties no citiem cilvēkiem, kuri viņam ir dārgi un kurus viņš mīl.
Šī atklātība ir kā auksta duša tiem, kas cerēja uz kādu skandālu vai drāmu. Ulmanis savu dzīvesveidu pasniedz nevis kā haosu, bet kā apzinātu izvēli uzturēt ciešas attiecības ar visiem sev tuvajiem. Eksprezidents neslēpj, ka viņa lēmums runāt atklāti izriet tieši no vēlmes reizi par visām reizēm izbeigt pārpratumus. Viņa vārdi ir kā apliecinājums tam, ka cilvēka liktenis un privātā dzīve ne vienmēr iekļaujas tradicionālajos rāmjos, pat ja runa ir par valstiska mēroga personību. Cilvēki, kuri viņam ir tuvi, ir viņa atbildība, un, kā pats atzīst, viņš nekad nav novērsies no tiem, kurus sauc par saviem.
