Vairāk nekā piecdesmit gadu kopdzīve, kas balstījās uz neizmērojamu uzticību, sapratni un mīlestību, ir nonākusi savā noslēdzošajā, sāpju un atmiņu pilnajā nodaļā. Baiba Petere, kura līdz pat pēdējam mirklim bija sava dzīvesbiedra, izcilā dzejnieka Jāņa Petera vistuvākais cilvēks, beidzot ir atvērusi savu sirdi, lai dalītos ar to trauslo, bet vienlaikus gaišo noslēpumu, ko sevī slēpa dzejnieka pēdējās dienas mājās.
Kā atzīst Baiba, šis laiks nav bijis viegls – tā bija smaga cīņa ar veselības likstām, kas viņu abus pavadīja pēdējos vienpadsmit mēnešus. Ilgu laiku viņa centās saglabāt šķietamu mieru, atbildot uz interesentu jautājumiem ar “baltajiem meliem”, sakot, ka viss ir kārtībā, lai gan patiesībā situācija bija krietni sarežģītāka. Taču šajā iekšējā cīņā viņa atrada spēku, apzinoties, kāda mēroga personība atrodas viņai līdzās.
Pēdējā laikā Jānis vairs nespēja celties no gultas, un viņa fiziskais spēks izplēnēja gluži kā rudens dūmakā. Baiba ar neizmērojamu pacietību un mīlestību rūpējās par vīru, cenšoties izpildīt katru viņa vēlmi. Viņš ēda ļoti izlasīti, kā mazs putniņš, un bieži vienkārši aizmiga ar kafijas krūzi rokās. Tieši šis rituāls – kafijas baudīšana – kļuva par simbolu viņu pēdējiem kopā pavadītajiem rītiem. Pat dienā, kad liktenis pielika punktu, Baiba vēl cerēja, ka kafijas malks dos spēku, pēdējoreiz pabarojot savu mīļoto ar pēdējām deserta karotītēm.
Dzejnieka aiziešana bija klusa un gaiša, tieši tāda, kādu viņš pats bija lūdzis. Blakus bija ģimene, un sirds, kas tik ilgi bija sargājusi viņa dvēseli, beidza sisties mīlestības un skābekļa maskas nodrošinātajā mierā. Baiba tagad dzīvo atmiņās, kurās joprojām dzird vīra balsi, lūdzot kafiju vai jautājot, vai viņa to dzird. Viņa atzīst, ka mājas tagad šķiet tukšas, taču Jāņa klātbūtni viņa jūt ik uz soļa. Dzejnieks, kurš līdz pēdējam sekoja līdzi pasaules notikumiem un diktēja sievai dzejas rindas, tagad ir devies mūžībā, taču viņa vārdi turpina skanēt. Baiba parūpējusies par to, lai atdusas vieta Raiņa kapos, līdzās dēlam Krišjānim, būtu skaista un cienījama, jo tas ir pēdējais, ko viņa var darīt sava mūža lielākajai mīlestībai.
