Laiks nereti tiek dēvēts par dziednieku, taču ir situācijas, kurās tas kļūst par nežēlīgu sabiedroto, stiepjoties bezgalīgā neziņā. Pazīstamais ārsts, otolaringologs Dins Šumrags, kura ikdiena paiet, glābjot citu veselību un palīdzot cilvēkiem atgriezties dzīves ritmā, pats ir saskāries ar pavisam citu, personisku un plosošu realitāti. Viņa brālis ir pazudis bez vēsts, un šī traģēdija ir kļuvusi par nemitīgu fonu ārsta dzīvē, neļaujot pilnībā atbrīvoties no sūrās patiesības par neziņas smagumu.
Dins Šumrags par notikušo runā ar apbrīnojamu savaldību, taču aiz šīs ārējās mierpilnības jūtama dziļa, neizsīkstoša sāpe. Viņš atklāj, ka saikne starp brāļiem ir bijusi īpaša un nesaraujama, tādēļ pazušana nav tikai biogrāfisks fakts, bet gan dziļš, dzīvs griezums sirdī, kas nekad pilnībā nesadzīst. Ārsts neslēpj, ka mēģinājumi atrast atbildes ir bijuši neskaitāmi, taču katrs jauns pavērsiens bieži vien novedis pie vēl lielākiem jautājumiem. Neziņa ir tas elements, kas padara visu situāciju tik nepanesamu – nav ne traģiska noslēguma, ne cerīgas atgriešanās, ir tikai tukšums, kas aizpilda viņa domas.
Tomēr, neraugoties uz gadiem, kas pavadīti gaidās un cerībās, Dins Šumrags nepakļaujas izmisumam. Viņš uzsver, ka ticība ir vienīgais, kas palīdz noturēties virs ūdens šajā emocionālajā vētrā. Ārsts stingri pauž savu pārliecību: viņš joprojām tic, ka brālis tiks atrasts. Šī ticība nav tikai tukša cerība, bet gan iekšējs dzinulis, kas liek viņam nepadoties un turpināt meklēt ceļus, kā atrisināt šo mīklu. Viņš izjūt spēcīgu iekšēju nepieciešamību noslēgt šo nodaļu, neatkarīgi no tā, kāds būtu iznākums.
Dins atzīst, ka šāda pieredze pilnībā maina cilvēka uztveri par pasauli. Ikdienas rūpes, pacienti un ārsta darba pienākumi kļūst par sava veida patvērumu, kurā viņš var novirzīt savas domas, taču klusajos brīžos brāļa tēls vienmēr atgriežas. Viņš ir iemācījies sadzīvot ar šo nastu, neļaujot tai paralizēt savu turpmāko dzīvi, taču vienlaikus viņš nekad nav izdzēsis cerību no savas sirds. Šis stāsts ir par cilvēka gribasspēku, spēju izturēt neiedomājamu spiedienu un nezaudēt cerības dzirksti pat tad, kad apkārtējie to jau sen būtu atmetuši. Dins Šumrags turpina savu ceļu, būdams pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk patiesība nāks gaismā, un šī ticība ir tas, kas viņu tur spēcīgu šīs dzīves neprognozējamības priekšā.
