Sabiedrības acīs viņa ir teju svētā, īsts glābējeņģelis un cerību stars tūkstošiem Latvijas mazāko un neaizsargātāko siržu. Liene Dambiņa gadiem ilgi ir vadījusi Bērnu slimnīcas fondu un Pusaudžu resursu centru, glābjot svešas dzīvības un nesot gaismu tur, kur valda izmisums un tumsa. Tomēr aiz spožajām lauru lapām, augstajiem apbalvojumiem un publiskā tēla slēpjas pavisam cita, daudz skarbāka un emocionāli saspringtāka realitāte. Pati ziedojumu karaliene neslēpj, ka viņas pašas mājās, aiz cieši aizvērtām durvīm, ir nācies piedzīvot brīžus, kad spēki izsīkst līdz pēdējai pilienam un izmisums pārņem visu būtību.
Būt par māti četriem bērniem ir misija, kas prasa nedalītu uzmanību, taču apvienot to ar smagu darbu, kur katru dienu jāsaskaras ar citu ģimeņu traģēdijām, ir teju necilvēcīgs izaicinājums. Liene stāsta, ka viņai vienmēr ir bijis ārkārtīgi svarīgi, kā viņa kā mamma veido attiecības ar saviem bērniem. Šīs pārdomas viņu nepamet ne uz mirkli, un tās nebūt neuzplaukst tikai reizi gadā, kad tiek svinēta Mātes diena. Tā ir pastāvīga, smaga iekšējā cīņa par laiku, mīlestību un klātesamību.
Daudzi apbrīno viņas pašaizliedzību, taču pati zvaigzne par saviem augstajiem valsts un sabiedrības atzinības rakstiem runāt izvairās, gandrīz vai kautrējas. Viņas sirds pieder tiem bērniem, kuriem palīdzība ir nepieciešama visvairāk. Viņa atzīst, ka dzīvošana tikai sev, savam personīgajam priekam un egoistiskam komfortam viņai radītu nepanesamu iekšēju diskomfortu. Viņa vienkārši nespētu eksistēt tādā kokonā. Katrs no mums šajā dzīvē izmisīgi meklē dziļāko jēgu, un šis smagais, reizēm emocionāli plosošais darbs viņai sniedz spēcīgu jēgas sajūtu. Palīdzēt cilvēkiem viņu dzīves vismelnākajos un smagākajos brīžos ir neizsakāmi spēcinoši, un pati slavenība šo iespēju dēvē par patiesu privilēģiju. Viņu līdz sirds dziļumiem aizkustina katrs labais vārds, kas nāk no visas sirds, un viņa jūtas likteņa lutināta, jo sirsnība un labestība viņu ieskauj visu dzīvi. Par šo aizmuguri viņa ir neizsakāmi pateicīga savam vīram, pazīstamajam uzņēmējam Vilim Dambiņam, un saviem bērniem.
Tomēr ceļš līdz šai šķietamajai idillei ir bijis slacīts ar bezmiegu un asarām. Lienes un Viļa ģimenē aug trīs dēli – Gustavs, Leo un Kārlis, kā arī abu kopīgā mīlulīte, mazā pastarīte māsiņa Džemma. Liene atklāj, ka vienmēr ir jautājusi sev un sapņojusi par savu ligzdiņu, un tā izveidojusies salīdzinoši agri. Taču neviens sākumā neplānoja un neprognozēja, ka viņi kļūs par četru bērnu vecākiem. Liene vienmēr un visās dzīves izpausmēs ir bijusi perfekcioniste un ārkārtīgi apzinīga. Kad pasaulē nāca pirmais dēls Gustavs, šī vēlme pēc perfekcijas sasniedza augstāko virotni, taču realitāte izrādījās šokējoši smaga. Tas bija nežēlīgs laiks. Vēlāk, mājās atceroties pagātni, vecāki pat smējušies, ka Gustavs darījis visu iespējamo un neiespējamo, lai paliktu vienīgais bērns ģimenē un viņam nebūtu jādala vecāku uzmanība. Līdz pat trīsarpus gadu vecumam zēns naktīs praktiski negulēja, raudot caurām naktīm un dzenot vecākus izmisumā. Abi ar vīru bez mitas nēsāja dēlu uz rokām, būdami pilnībā pārguruši, uz spēku izsīkuma robežas, kad nakts tumsa šķita bezgalīga un asaras lija pašas no sevis.
Otrais dēls Leo ieradās kā īsts mīļumiņš un mierinājums. Lai gan arī viņš sākotnēji vecākiem dāvāja bezmiega naktis, viņš daudz ātrāk pārstāja raudāt un pārsteidzoši agri sāka runāt, ienesot mājā jaunas skaņas un prieku. Vēl pēc trim gadiem ģimenei piepulcējās Kārlis – ārkārtīgi emocionāls, impulsīvs zēns ar karstu un strauju raksturu. Liene atceras viņa bērnības vētras, lai gan šodien mierīgāku un nosvērtāku cilvēku par viņu esot grūti atrast. Ilgus gadus tieši Kārlis palika jaunākais bērns mājā, un abi ar vīru Vili bija pārliecināti, ka ar trim dēliem ir pilnīgi pietiekami un vairāk bērnu viņu dzīvē nebūs.
Tomēr liktenim bija citi plāni. Puikas auga lielāki, kļuva patstāvīgāki, un Liene pēkšņi sākusi izjust dīvainu, dedzinošu nemieru. Iekšējā balss un neatvairāmā sajūta, ka mājās trūkst vēl viena bērniņa, viņu vajāja jau ilgu laiku. Viņa skaidri apzinājās savu vecumu – viņai jau bija 38 gadi, un tas bija pēdējais, izšķirošais brīdis, lai pieņemtu lēmumu. Tā bija izvēle: vai nu tagad, tūlīt pat, vai arī šī doma jāatmet uz visiem laikiem un jāsamierinās ar esošo. Un tad viņu dzīvē ienāca mazā Džemma, pilnībā mainot visu ģimenes dinamiku un atbruņojot vecākos brāļus, kuru starpā iepriekš valdīja asa, vīrišķīga konkurence. Šī mazā meitenīte kļuva par enkuru un pierādījumu tam, ka pat pēc lielākajām vētrām un bezmiega naktīm mājās var iestāties pilnīga svētlaime.
