Latvijas mākslas un kultūras leģendas Džemmas Skulmes vārds joprojām raisa dziļu bijību, taču viņas 26 gadus vecajam mazdēlam Arturam šī pasaulslavenā ikona visupirms bijusi mīļa un tuva vecmāmiņa, ar kuru varējis vienkārši blakus pasēdēt, skatīties televizoru un sirsnīgi aprunāties. Nesen, 20. septembrī, būtu apritējusi izcilās mākslinieces 101. dzimšanas diena, un šis zīmīgais datums licis tuviniekiem no jauna atcerēties pagātnes mirkļus. Arturs dzimis un audzis īstenā radošajā inteliģences ģimenē – viņš ir leģendārās gleznotājas Džemmas Skulmes un harizmātiskā aktiera Artūra Dimitera mazdēls, savukārt viņa vecāki ir pazīstamais gleznotājs un scenogrāfs Juris Dimiters un dizainere Kristīne Dimitere. Turpinot dzimtas mantojumu, arī pats jauneklis savu profesionālo ceļu saistījis ar mākslu, kļūstot par tēlnieku un uzņemoties smago un atbildīgo Džemmas Skulmes fonda vadīšanu, kas reizēm viņam liek justies tā, it kā nasta būtu pāri spēkiem.
Atceroties vecmāmiņas jubilejas, mazdēls atklāj kādu interesantu detaļu – pašai Džemmai liela svinēšana un uzmanības centrā būšana nemaz nav gājusi pie sirds, un kādā no apaļajām jubilejām viņa pat speciāli aizlidojusi uz Amerikas Savienotajām Valstīm pie savas māsīcas Vivianas, lai vienkārši aizbēgtu no neskaitāmajiem sveicējiem un sabiedrības spiediena. Runājot par vecmāmiņas personību, Arturs neskopojas ar siltiem vārdiem, raksturojot viņu kā ārkārtīgi uzmanīgu, smalku, delikātu un niansētu cilvēku, kura spējusi pamanīt pat vissīkākās lietas, kas mazdēlam bijušas svarīgas, bet kuras viņš pats pat nebūtu iedomājies ietērpt vārdos. Džemma prata saskatīt plašo kopskatu, viegli atmetot visu lieko un nebūtisko, raugoties uz pasauli no zināmas distances, un vienlaikus spēja saglabāt mikroskopisku uzmanību pret detaļām.
Vajadzības gadījumā viņa varējusi būt stingra un prasīga, bet citreiz – neizmērojami iejūtīga, kas droši vien skaidrojams ar to, ka viņa bija neticami daudz strādājusi ar savu raksturu, izveidojot savu iekšējo pasauli nevainojami harmonisku. Spilgtākās un mīļākās bērnības atmiņas jaunajam tēlniekam saistās ar pavisam ikdienišķiem un siltiem mirkļiem, kad viņi kopā pavadījuši laiku mājās. Arturs ar smaidu lūdz atmiņā gadījumus, kad vecmāmiņa mācījusi viņam lasīt no Ābeces, kuras uzrakstīto vāku rotājis košs, krāsains gailis, vai kad virtuvē kopā gatavotas paštaisītas auzu konfektes, kuras pēc tam rūpīgi tinušas papīrīšos, un kad viņam licis uzzīmēt savu tēti, kas tobrīd mazajam puisim gan nav izdevies diez ko labi. Tomēr visdārgākie un vismīļākie brīži abu starpā bijušas garās vakara sarunas. Mazdēls atzīstas, ka viņam ārkārtīgi paticis vakaros doties pie viņas, ērti atspiesties pret vecmāmiņas gultas grezno barokālo balstu un vienkārši no sirds parunāties par dzīvi, mākslu un sajūtām, kas tagad palikušas kā mūžīgs un neizdzēšams piemineklis viņas gaišajai piemiņai.
