Kristaps Liepiņš, vīrs, kura dzīve nav iedomājama bez augstkalnu gaisa un nebeidzamiem izaicinājumiem, uz jautājumu par risku atbild ar pārsteidzošu, teju filozofisku skaudrumu. Kamēr sabiedrība parasti uztraucas par drošību, Kristaps uzskata pretējo – tieši izvairīšanās no riska, dzīvošana komforta zonā un bailes no nezināmā ir tas, kas cilvēku patiesi apdraud, novedot pie bezjēdzības un tukšuma. Viņa skatījumā eksistence bez drosmes spert soli nezināmajā ir kas vairāk par vienkāršu piesardzību; tā ir lēnā nāve dvēselei, kas radīta, lai tiektos augšup.
Kristapa attiecības ar kalniem nav vienkāršs hobijs vai sporta veids, tā ir mīlestības forma, kas prasa pilnīgu atdevi un nepārtrauktu cīņu. Viņš salīdzina alpīnismu ar dziļām, patiesām jūtām – abas lietas nav garantētas, neviena no tām nav viegla, un abas prasa iekšēju briedumu, lai spētu izturēt arī tajos brīžos, kad viss šķietami sagruvis. Tas, kurš zina, ko nozīmē atgriezties kalnos atkal un atkal, saprot – mīlestība nav tikai mirkļa sajūsma, tas ir smags darbs, kurā tu nedrīksti padoties, pat ja sirds un ķermenis kliedz pretējo.
Viņa bērnība astoņdesmito gadu vidū bija laiks, kad viss bija jārada pašam – no teltīm un mugursomām līdz pat drošināšanas sistēmām. Šī nepieciešamība pašiem izdomāt, šūt un konstruēt savu aprīkojumu izveidoja Kristapā spēcīgu neatkarības izjūtu. Tas bija laiks, kad pusaudža dumpinieciskā enerģija tika ievirzīta nevis destrukcijā, bet gan mērķtiecīgā sevis pilnveidošanā, lai tikai nokļūtu tuvāk virsotnēm. Tieši šī vēlme pašam izvēlēties savu ceļu kļuva par viņa dzīves zelta formulu – darīt to, ko patiesi gribi, un tad, kad to jūti.
Atmiņas par skolas gadiem un dumpiniecisko rīcību, pametot mācības, lai pievērstos alpīnismam, atklāj cilvēku, kurš nekad nav spējis pakļauties sistēmai, kas viņam šķita bezjēdzīga. Kristaps neslēpj, ka toreiz, pusaudža gados, izvēle bija vienkārša – ja skola neatdod dokumentus, viņš vienkārši pārtrauks ierasties. Viņš kļuva par galdnieku, apguva arodu, kas deva ne tikai brīvību, bet arī laiku treniņiem, kas viņu aizveda no Krimas klintīm līdz Kaukāzam un Pamiram. Viņa dzīve nav bijusi viegla, bet tā ir bijusi piepildīta ar to brīvību, ko sniedz tikai spēja uzņemties atbildību pašam par savu likteni, neklausoties citu gaidās vai bailēs.
