Latvijas sabiedrībā uzvirmojušas nepieredzēti asas kaislības pēc tam, kad pazīstamā Selma Lavrence publiski pauda savu viedokli par Ministru prezidenti Eviku Siliņu. Šis konflikts, kas aizsākās ar asu kritiku sociālajos tīklos, ātri vien pārauga plašākā diskusijā par politisko kultūru un valsts vadītāju rīcību, atstājot daudzus iedzīvotājus neziņā par to, kādi būs turpmākie notikumu pavērsieni. Selma Lavrence savos izteikumos bija nežēlīga, neslēpjot savu sašutumu un nepatiku pret premjeres pieņemtajiem lēmumiem, kurus viņa raksturoja kā vienus no zemiskākajiem un nožēlojamākajiem, kādus nācies redzēt pēdējā laikā.
Šī nav pirmā reize, kad sabiedrībā zināmas personas kritizē politiķus, taču šoreiz izmantotā leksika un emociju intensitāte ir piesaistījusi īpašu uzmanību. Lavrence savā vēstījumā uzsver, ka viņas pacietības mērs ir pilns, un viņa vairs nespēj klusēt, redzot to, kas notiek valdības gaiteņos. Viņasprāt, Evikas Siliņas īstenotā politika un komunikācija ar sabiedrību ir degradējusies tiktāl, ka tas robežojas ar cieņas trūkumu pret ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Katrs vārds, ko Lavrence veltīja premjerei, bija piepildīts ar rūgtumu, atspoguļojot to vilšanos, ko izjūt liela daļa sabiedrības, vērojot pašreizējo politisko kursu.
Daudzi sekotāji un viedokļu līderi ir pārsteigti par to, cik tieši un asi ir šie uzbrukumi. Kamēr vieni uzskata, ka šāda kritika ir nepieciešama un pat vēlama veselīgā demokrātiskā sabiedrībā, citi norāda, ka personīgi aizvainojumi nav īstais veids, kā risināt valsts problēmas. Tomēr fakts paliek fakts: Selma Lavrence ir izvirzījusi nopietnas apsūdzības par morālo stāju, kurai, pēc viņas domām, būtu jāpiemīt valdības vadītājai. Viņa detalizēti izvērtēja pēdējos notikumus, liekot skatītājiem un lasītājiem pašiem izdarīt secinājumus par to, vai šāda līmeņa vadība ir pieņemama mūsdienu Latvijā.
Šis skandāls vēlreiz uzsver to plaisu, kas izveidojusies starp varas pārstāvjiem un sabiedrību. Lavrences izteikumi kļuvuši par sava veida katalizatoru, kas licis cilvēkiem atkal runāt par godīgumu, atbildību un to, ko īsti nozīmē vadīt valsti. Tikmēr pati Evika Siliņa un viņas birojs pagaidām izvēlas saglabāt klusumu, neiesaistoties tiešā vārdu apmaiņā ar kritiķiem, kas tikai vēl vairāk uzkarsē atmosfēru sociālajos tīklos. Diskusija turpinās, un ikviena jauna Lavrences aktivitāte tiek uztverta kā signāls tam, ka šī sāga ir tikai sākumstadijā. Nav šaubu, ka šis notikums paliks atmiņā kā viens no spilgtākajiem piemēriem tam, cik ātri un neparedzami var mainīties attieksme pret augstākajām valsts amatpersonām, kad vārdi tiek izsvērti nevis ar politisku piesardzību, bet gan ar kvēlu, neapvaldītu emociju palīdzību.
