Kādreizējā estrādes zvaigzne Rita Trence janvāra pēdējās dienās savā mājoklī pulcināja pašus tuvākos cilvēkus, lai dalītos atmiņās un veiktu kādu sirdi plosošu, taču nepieciešamu rīcību. Kopš brīža, kad mūžībā devās viņas mīļotais vīrs, izcilais aktieris Imants Skrastiņš, ir pagājis laiks, taču sāpes un tukšuma sajūta nekur nav pazudusi. Rita joprojām jūt vīra klātbūtni ik uz soļa, tomēr viņa ir sapratusi, ka mīlestība nozīmē arī spēju palaist vaļā.
Šajā emocionālajā vakarā, kas bija piepildīts ar klusām sarunām un gaišu skumju pilniem smaidiem, Trence paziņoja par savu izvēli atdāvināt kādu īpaši dārgu piemiņas lietu – sava mirušā vīra portretu. Šis mākslas darbs gadiem ilgi ir bijis viņu mājas sirds, ik dienas atgādinot par aktiera spilgto personību un viņu kopīgo laimi. Portreta nodošana citiem nav parasta dāvināšana; tas ir solis, lai Imanta piemiņa turpinātu dzīvot plašākā telpā, ārpus privātās dzīves sienām.
Atraitne neslēpj, ka katra lieta, kas piederējusi Imantam, ir apvīta ar stāstiem un emocijām. Tomēr viņa vēlas, lai šīs vērtības nonāktu tur, kur tās tiks novērtētas un saglabātas nākamajām paaudzēm. Šis lēmums nav nācis viegli – aiz tā slēpjas neskaitāmas bezmiega naktis un pārdomas par to, kas notiks ar vīra mantojumu nākotnē. Rita Trence rīkojas kā sargs, kurš apzinās savu atbildību pret vēsturi un mīlestību, kas reiz vienoja divas spožas Latvijas kultūras personības.
Viesu vidū valdīja neaprakstāma kopības sajūta. Visi klātesošie saprata šī brīža svinīgumu un reizē arī traģismu. Atvadīšanās no portreta simbolizē jaunu posmu Ritas dzīvē, kurā viņa turpina glabāt vīra tēlu savā sirdī, bet fiziskās liecības sāk savu ceļu uz muzeju vai citām goda vietām. Tas ir stāsts par cieņu, kas nebeidzas līdz ar nāvi, un par sievietes spēku, kura spēj pieņemt lēmumus, kas sāpina viņu pašu, bet kalpo augstākam mērķim – neļaut izdzist leģendas vārdam.
