Dziedātāja Emilija Bērziņa uz skatuves ir spilgta, drosmīga un nepieradināma, taču izrādās – tieši tāda pati viņa ir arī savā virtuvē. Tur nav vietas kompromisiem vai nejaušībām, jo viņa pati skaidri pasaka: mājās noteikumus nosaka viņa, un galdā nonāk tikai tas, ko izvēlas pagatavot pati.
Ikdienā Emilijas virtuve dzīvo pēc viņas noskaņojuma. Vienā dienā tas var būt kaut kas pavisam vienkāršs, citā – negaidīti radošs un pat nedaudz eksperimentāls. Viņa atzīst, ka lēmumus pieņem spontāni – skatoties, kas atrodas ledusskapī, cik daudz laika ir pieejams un kāds ir dienas ritms. Arī iepirkšanās viņai nav stingri plānota – tur dominē sajūta, intuīcija un loģika, kas pielāgota viņas aktīvajam grafikam.
Tomēr īstais pārsteigums sākas tad, kad Emilija gatavo ne tikai sev. Draugu vai radinieku kompānijai viņa virtuvē ienāk retāk, bet, kad tas notiek, galds kļūst par īstu notikumu. Uzkodu plates, vistas ēdieni saldskābajā mērcē ar ananasiem un rīsiem, kā arī siltie lēcu salāti ar pesto un dārzeņiem – tās ir tikai dažas no lietām, ko viņa izvēlas pasniegt īpašos brīžos.
Un tad nāk vēl viens negaidīts pavērsiens – pati Emilija visvairāk izbauda pavisam vienkāršu ēdienu. Makaroni ar sieru un kečupu, sava veida vietējā interpretācija par klasisko Mac & Cheese, viņai ir īsts komforta ēdiens. Tieši šī kontrasta dēļ viņas kulinārā pasaule šķiet vēl intriģējošāka – no eksperimentāliem ēdieniem līdz vienkāršām, bet iemīļotām garšām.
Šoreiz viņa kopā ar šefpavāru Normundu Baranovski ļaujas pavisam citai pieredzei, radot ēdienu, kas apvieno vienkāršību ar izteiktu raksturu. Maltas cūkgaļas voks ar medus un sojas mērci kļūst par piemēru tam, kā no pieejamām sastāvdaļām iespējams izveidot aromātisku un nedaudz eksotisku maltīti.
Recepte ir pārdomāta līdz detaļām – rīsi tiek vārīti buljonā, lai iegūtu dziļāku garšu, dārzeņi tiek rūpīgi sagriezti un apcepti, līdz kļūst mīksti un sulīgi, un gaļa tiek papildināta ar medus saldumu un sojas mērces intensitāti. Pēdējais pieskāriens – zaļie lociņi un citrona sula – piešķir ēdienam svaigumu un līdzsvaru.
Rezultāts ir maltīte, kas vienlaikus ir vienkārša un pārsteidzoša, gluži kā pati Emilija – tieša, pārliecināta un neparedzama. Viņas virtuve nav tikai vieta, kur gatavo ēdienu. Tā ir telpa, kur viņa izpauž savu raksturu, un, šķiet, ka ikviens, kas nonāk pie viņas galda, to izjūt bez vārdiem.
