Latvijas mūzikas leģenda un neapstrīdamais maestro Raimonds Pauls atkal ir ieradies uzmanības centrā, izraisot milzīgu sajūsmu un neatslābstošu interesi sabiedrībā. Programmas “Gerda Timrota. Raimonds Pauls. Tu nāc, tu ej” atklāšanas koncerts norisinājās brīdī, kuram ir īpaša un dziļi personiska nozīme – tieši Maestro sievas Lanas Paulas aiziešanas trešajā gadadienā. Zīmīgi, ka arī pirms trim gadiem, drīz vien pēc smagā zaudējuma, Pauls jau nākamajā dienā apņēmīgi sēdās atpakaļ pie savām ierastajām klavierēm, jo tieši tāds – strādājošs un mūzikai piederīgs – viņš vislabāk patika savai mūža mīlestībai Lanai. Tomēr šoreiz vakara kulminācija un noslēgums izvērtās par absolūtu negaidītību gan klātesošajiem skatītājiem, gan pašiem pasākuma rīkotājiem.
Atskaņojot temperamentīgu improvizāciju par Kurta Veila slaveno “Balādi par Mekiju Nazi”, Raimonds Pauls negaidīti sāka aktīvi un aizrautīgi sadziedāties ar Gendu Timrotu. Šis mirklis vienā mirklī uzlādēja visu koncertzāles atmosfēru un lika skatītājiem aizturēt elpu. Pat dziedāšanas laikā nepārspējamais maestro nezaudēja savu leģendāro asprātību un humora izjūtu, cauri smaidam nosakot, ka viņš vairs nespējot un viņam steidzami vajagot zāles vai jāiet pie Ērgļa ārstēties, kas klātesošajos izraisīja neviltotus smieklus un ovācijas līdz pat asarām. Pēc koncerta gaisotnes Gerda Timrota smaidot un ar lepnumu paziņoja visiem klātesošajiem par jauna solista parādīšanos uz skatuves.
Šis solis nozīmē ko tādu, no kā Raimonds Pauls savas garās un spožās karjeras laikā allaž ir kategoriski vairījies un izvairījies publiskas uzmanības priekšā. Mūzikas vēsturē un arhīvos līdz šim ir atrodams vienīgais zināmais un fiksētais ieraksts, kurā pats Raimonds Pauls izpilda vokāli savu kompozīciju ar Imanta Ziedoņa dzejas vārdiem – “Dziesmiņu par prieku”. Šis vēsturiskais brīdis reiz tika iemūžināts režisores Laimas Žurginas 1977. gadā uzņemtajā dokumentālajā kinolentē “Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku”. Kad gadu gaitā cilvēki viņam to atgādināja vai jautāja par dziedāšanu, Pauls allaž asprātīgi un jokojot atrunājās, ka viņu savulaik esot vienkārši piespieduši. Taču brīvprātīgā kārtā lielās publikas priekšā uz šādu radošu avantūru viņš līdz šim nekad nebija parakstījies.
Kā vēlāk atzina pats maestro, kurš jau daudzus gadu desmitus stingri pieturas pie atturības un nelieto alkoholiskos dzērienus, viņš jau kopš agras jaunības ir ar apbrīnu spēlējis Lūisa Ārmstronga un citu leģendāro džezu meistaru darbus, un visi amerikāņu džezmeņi vienmēr ir arī paši dziedājuši līdzi savām kompozīcijām. Taču viņš pats līdz šim esot vienkārši kautrējies to darīt publiski, piebilstot, ka toreiz jaunībā tam būtu bijis vajadzīgs kārtīgi ieraut, lai saņemtos šādam solim. Tagad, deviņdesmit gadu slieksnim pāri un ar jaunu enerģiju, viņš beidzot ir pierādījis, ka leģendāriem talantiem nav vecuma robežu, atverot jaunu un negaidītu lappusi savā nepārtrauktajā un apbrīnojamajā radošajā biogrāfijā.
