Latvijas estrādes spožākā zvaigzne Normunds Rutulis, kurš gadu desmitiem priecējis publiku ar savu šarmu un neizsīkstošo enerģiju, šodien uz savu dzīvi skatās ar pavisam citām acīm. Viņš neslēpj – ceļš līdz šim mieram un stabilitātei nav bijis kaisīts tikai ar rožu ziedlapiņām. Gluži pretēji, tas ir prasījis smagus lēmumus, dzelžainu gribu un spēju atteikties no tā, kas daudziem māksliniekiem šķiet pašsaprotama ikdienas sastāvdaļa. Šodien viņa galvenais pīlārs un patvērums ir ģimene, ko viņš sauc par savu lielāko dāvanu, taču, lai to saglabātu, Rutulim nācies mērot tālu un sarežģītu ceļu pie sevis.
Mākslinieka atklāsmes par pagātni un izvēlēm ir skaudras un emocionālas. Viņš atzīst, ka, lai nekaitētu mājās valdošajai harmonijai un neapdraudētu saskaņu ar saviem tuvākajiem, viņam nācies iet uz galēju rīcību – sevi zināmā mērā upurēt. Viens no lielākajiem izaicinājumiem bijis pilnībā atteikties no tā, ko radošie cilvēki mēdz dēvēt par “dzīves garšu” jeb bohēmu. Rutulis atklāti stāsta, ka savulaik tieši šis dzīvesveids bijis vislielākais drauds viņa laulībai.
Bohēma mākslinieka dzīvē nebija tikai nevainīga izklaide – tie bija neskaitāmi pasākumi, ballītes līdz rītausmai, grandiozas kāzu svinības un tā saucamie “afterpārtiji”, kas nemanāmi ievelk savos tīklos. Normunds atceras, ka tas viss likās kā neatņemama darba un dzīves skolas sastāvdaļa, taču realitāte izrādījās daudz skarbāka. Tā kā viņš un sieva Iluta gredzenus mija ļoti jauni, šī bohēmiskā pasaule skāra viņu ģimeni tieši un sāpīgi. Tas bija laiks, kad izklaides un mākslinieciskā brīvība nostājās pretī ģimenes vērtībām, radot plaisas, kuras ne katram izdodas aizlīmēt.
Dziedātājs neizskaistina situāciju un neslēpj, ka atteikšanās no šīm baudām bijis apzināts un grūts lēmums. Viņš sevi ierobežojis, aizliedzis sev to, kas savulaik vilinājis, lai tikai spētu nosargāt to svētumu, ko radījis kopā ar sievu. Šī iekšējā cīņa starp mākslinieka dabu un vīrieša atbildību pret saviem mīļajiem ir bijusi Rutuļa dzīves lielākā skola. Viņš uzskata, ka ģimene ir visaugstākā vērtība, ko Dievs viņam jebkad piešķīris, un šis apzinātais “upuris” ir bijis tā vērts.
Tagad, skatoties uz aizvadītajiem gadiem, Normunds Rutulis jūtas gandarīts. Viņš ir iemācījies atrast laimi klusumā un kopābūšanā, nevis trokšņainās ballēs un vīna glāzēs. Viņa stāsts ir apliecinājums tam, ka pat visspilgtākajam skatuves māksliniekam ir vajadzīga miera osta, kurā atgriezties, un reizēm, lai to nosargātu, ir jāspēj pateikt stingrs “nē” savām vājībām un kārdinājumiem. Tas ir stāsts par vīrieti, kurš izvēlējās mīlestību pret savu sievu un bērniem augstāk par mirkļa jautrību, un šī izvēle ir kļuvusi par viņa dzīves lielāko uzvaru.
