Latvijas Nacionālā teātra aktrise Sandra Kļaviņa jau ilgstoši ir viena no skatītāju mīlētākajām un profesionālākajām skatuves māksliniecēm, kuras talants vienmēr ir bijis uzmanības centrā. Tomēr līdzās spožajai karjerai, sabiedrības interesi neizbēgami piesaista arī aktrises privātā dzīve, kas nereti kļuvusi par dažādu minējumu un dzeltenās preses virsrakstu avotu. Sandra, kura nekad nav slēpusi savu tiešo un atklāto dabu, šoreiz izvēlējusies nolikt malā jebkādu liekulību un sniegt nepārprotamu skaidrojumu par kādu ļoti specifisku aspektu savās attiecībās – kāpēc viņa savā sabiedrībā bieži izvēlas redzēt krietni jaunākus vīriešus.
Šī tēma, kas daudziem joprojām šķiet tabu vai vismaz apspriešanas vērta, Sandrai pašai ir pilnīgi pašsaprotama. Viņa noraida jebkādus stereotipus par to, ka vecuma starpība attiecībās būtu kas ārkārtējs vai nosodāms. Aktrise uzsver, ka viņas izvēle nebūt nav balstīta uz vēlmi pēc kāda īslaicīga “aksesuāra” vai seklas izklaides. Gluži pretēji, tas ir stāsts par enerģiju, pasaules uztveri un vēlmi pēc īstas, nevis samākslotas dzīvības plūsmas. Sandra atzīst, ka viņa pati savā dvēselē jūtas kā mūžīgais dzinējs, un bieži vien vienaudži vai vecāki vīrieši šķiet noguruši no dzīves, pārāk ieslīguši savās rutīnās un negatīvismā.
Kad Sandra dodas uz tikšanos ar gados jaunākiem vīriešiem, viņa meklē to dzirksteli, kas vienaudžu vidū mēdz būt apslāpēta. Viņa atklāj, ka šie jaunie cilvēki viņai sniedz svaigu skatījumu uz notikumiem, ļauj atklāt jaunas pasaules un, galvenais, viņi nebaidās no viņas spēka un patstāvības. Aktrise neslēpj, ka viņai ir būtiski atrasties cilvēku lokā, kuriem ir ambīcijas, kuri vēlas izzināt un kuriem nav bail kļūdīties. Vecāku vīriešu pasaule, pēc Sandras domām, pārāk bieži ir saistīta ar nevajadzīgu nopietnību un bagāžu, ko viņa vairs nevēlas nest.
Viņa ļoti augstu vērtē brīvību un neatkarību, un tieši jaunie vīrieši, ar kuriem viņa mēdz tikties, bieži vien neuzliek viņai nekādus sabiedrības uzspiestos rāmjus. Viņi pieņem Sandru tādu, kāda viņa ir – enerģisku, prasīgu, talantīgu un bezkompromisa. Šī savstarpējā apmaiņa ir tā, kas aktrisi uzlādē. Viņa uzsver, ka jebkura tikšanās ir vērtīga pieredze, neatkarīgi no tā, cik ilgi tā turpinās. Galvenais ir tas, ko katra puse iegūst šajā mirklī. Sandra nenožēlo nevienu savu izvēli, jo tās visas ir veidojušas viņu par to sievieti, kāda viņa ir šodien – pārliecinātu par sevi un savām vēlmēm.
Sabiedrības viedoklis Sandru neuztrauc. Viņa ir pieradusi pie tā, ka viņas dzīve tiek vērota caur palielināmo stiklu, un jau sen ir sapratusi – nevienam nav tiesību diktēt, ar ko viņai jājūtas laimīgai. Ja viņas sirds un prāts atrod harmoniju ar gados jaunāku cilvēku, viņa to arī turpmāk darīs bez nožēlas. Tā ir viņas dzīve, viņas noteikumi un viņas veids, kā saglabāt savu iekšējo uguni spožu.
