Savā 75. jubilejā Jānis Paukštello ne tikai svinēja dzīvi, bet arī atvēra durvis uz to, par ko gadiem ilgi runāts klusāk. Sirsnīgā, bet vienlaikus smagā sarunā ar Andri Buli viņš atskatījās uz savu pagātni – nevis caur skaistām atmiņām, bet caur pieredzi, kas viņu salauza un vienlaikus pārveidoja līdz nepazīšanai.
Aktieris neslēpj – viņa dzīvē bija posms, kur bohēma un alkohols kļuva par bīstamu spēli. Taču problēma nebija glāze vai divas, bet tas, kas notika pēc tam. Viņš pats to formulē skarbi: nespēja apstāties kļuva par robežu, kuru viņš vienkārši vairs neredzēja. Mazs daudzums viņam nepastāvēja – viss pārvērtās ilgstošā kritienā, kas vilka līdzi arvien dziļāk.
Šodien viņš runā citādi. Trīs gadus viņa dzīvē nav alkohola, un tas nav bijis viegls lēmums vai ārēju apstākļu rezultāts. Viņš uzsver – tas bija viņa paša lēmums, balstīts vienīgi gribasspēkā. Skeptiķu netrūka, taču viņš izturēja. Un tomēr – pat pilnīga skaidrība nespēj izdzēst to, kas reiz noticis.
Pagājušā gadsimta 90. gadu beigas viņa dzīvē iegravējās kā neatgriezenisks pagrieziens. Satiksmes negadījums, kurā gāja bojā cilvēks, kļuva par notikumu, kas joprojām elpo viņam līdzās. Par to viņš runā bez aizsargmaskas – tā ir vaina, kas nepazūd, pat ja paiet desmitgades.
Viņš atzīst, ka šo notikumu atceras atkal un atkal – it kā tas notiktu no jauna. Sajūta nepazūd, tā vienkārši maina formu, bet ne spēku. Tā ir klātesoša katru dienu, reizēm pat vairākas reizes dienā. Viņš pats saka – ar to viņš dzīvos līdz galam.
Atmiņā palikusi arī saruna ar draugu Hariju Spanovski, kurš reiz jautāja, kur viņš atkal pazudis. Šis jautājums skan kā simbols tam laikam, kad robežas bija izplūdušas un dzīve slīdēja ārpus kontroles.
Ne mazāk dramatisks bija arī fiziskais stāvoklis pēc avārijas. Aktieris atceras, ka brīdis bija tik kritisks, ka ārsti pat apsvēra iespēju amputēt kāju. Tas bija punkts, kurā realitāte kļuva brutāli skaidra.
Slimnīcas palātā viņš uzdeva vienkāršu, bet izmisuma pilnu jautājumu – vai viņš izdzīvos. Saņēmis atbildi, viņš pieņēma lēmumu, kas daudziem šķita neizprotams: doties mājās pie bērniem, nevis palikt ilgstošā ārstēšanā. Tajā brīdī ģimene bija vienīgais, kas deva jēgu.
Daudzi joprojām brīnās, kāpēc viņš vairs neatgriezās uz Dailes teātra skatuves. Taču iemesli bija dziļāki nekā tikai emocionālais trieciens. Tas bija arī fizisks ierobežojums, sajūta, ka ķermenis vairs neklausa tā, kā agrāk, un ka kaut kas būtisks ir neatgriezeniski mainījies.
Sarunas beigās viņš pasaka vienkāršu, bet smagu teikumu – tas bija viņa dzīves lielākais trieciens. Bez attaisnojumiem, bez mēģinājuma kaut ko mīkstināt. Tikai fakts, kas paliek ar viņu – klusumā, atmiņās un sajūtā, kas nekad pilnībā nepazūd.
