Vēl pavisam nesen viņas vārds sabiedrībā izskanēja galvenokārt saistībā ar modeli un arhitekti, taču tagad Alisa Ontensone sper soli pavisam citā virzienā, kas pārsteidz pat tos, kuri viņu pazīst vislabāk. Aktiera Kaspara Dumbura sieva ir nolēmusi ienākt teātra pasaulē un jau piedzīvojusi savu pirmo nopietno debiju, iezīmējot jaunu posmu savā radošajā dzīvē.
Viņas ienākšana teātrī nebija nejaušība vai spontāns lēmums. Tas bija pārdomāts un pakāpenisks ceļš, kurā liela nozīme bija gan radošajām ambīcijām, gan iespējai sadarboties ar pieredzējušiem profesionāļiem. Alisa strādāja tandēmā ar Felicitu Gāgu, kopā veidojot kostīmus režisora Elmāra Seņkova iestudējumam “Bolderāja”. Šis projekts kļuva par viņas pirmo nopietno soli teātra vidē, un tas nebija tikai eksperiments – tas bija apzināts mēģinājums atklāt sevi jaunā lomā.
Sagatavošanās šim darbam nebija viegla. Lai panāktu nepieciešamo autentiskumu, Alisa ar kolēģi iedziļinājās krievu kāzu estētikā – spilgtos tērpos, pārspīlētā greznībā un ironiskajos stereotipos. Viņas ne tikai analizēja detaļas, bet arī pētīja reālus video materiālus, novērojot, kā svētku laikā mainās cilvēku izskats un uzvedība. Tas bija process, kas prasīja pacietību, uzmanību un spēju uztvert nianses, kuras skatītājs bieži pat nepamana.
Darbs pie kostīmiem izvērtās par īstu izaicinājumu. Lielākā daļa tērpu tika radīti no nulles – pēc skicēm, kas prasīja precizitāti un radošu drosmi. Katrs elements tika rūpīgi pārdomāts, sākot no silueta līdz pat detaļām, kas veido kopējo noskaņu. Šis process Alisai nebija tikai tehnisks uzdevums – tas kļuva par veidu, kā izteikt savu skatījumu uz mākslu un cilvēku attiecībām.
Lai gan sabiedrībā viņa bieži tiek uztverta kā modele, pati Alisa uzsver, ka modeles darbs viņai ir tikai hobijs. Viņas patiesā izglītība un profesionālais pamats ir arhitektūra – viņa absolvējusi Repina Mākslas akadēmiju Sanktpēterburgā. Tieši šī pieredze palīdzējusi viņai domāt telpiski, strukturēti un radoši, kas izrādījās īpaši noderīgi arī teātra vidē.
Jaunais projekts viņai atklāja pavisam citu pasauli – dinamisku, dzīvu un pilnu ar emocijām. Sadarbība ar aktieriem, ideju skicēšana un tēlu veidošana radīja sajūtu, ka viņa ir atradusi vēl vienu veidu, kā sevi realizēt. Šī pieredze ne tikai paplašināja viņas radošās robežas, bet arī lika citādi paskatīties uz mākslu kopumā.
Alisas un Felicitas tandēms šajā procesā izrādījās īpaši veiksmīgs. Abas jau iepriekš sadarbojušās, un ar katru projektu viņu savstarpējā sapratne kļūst arvien ciešāka. Viņas runā vienā radošajā valodā, kas ļauj ātri pieņemt lēmumus un radīt spēcīgus, vienotus risinājumus.
Šis solis teātrī nav tikai jauna pieredze – tas var kļūt par nozīmīgu pagrieziena punktu Alisas dzīvē. Viņas stāsts rāda, ka drosme mainīt virzienu un izmēģināt ko jaunu var atvērt durvis, par kurām iepriekš pat nav domāts. Un šķiet, ka šis ir tikai sākums.
