Televīzijas ekrāni bieži vien mums rāda spodru un perfektu pasauli, kurā dīvas un žurnālisti vienmēr smaida un runā ar nevainojamu dikciju, taču aiz spožā fasādes stikla slēpjas pavisam cita, daudz trauslāka un neparedzamāka realitāte. Latvijas Televīzijas skatītājiem labi pazīstamā “Rīta Panorāmas” vadītāja Danuta Juste ikdienā pierod pie stingra grafika, agras celšanās un nemitīgas atbildības, taču viņas personīgā dzīve balstās uz vienu dzelžainu principu — nekad un neko neatlikt uz vēlāku laiku, jo rītdiena nevienam nav garantēta. Šī iekšējā pārliecība nav radusies tukšā vietā, bet gan izdzīvota caur smagiem un biedējošiem dzīves pārbaudījumiem, kas liek uz visu paskatīties pavisam citām acīm. Nesen piedzīvotais satricinājums uz valsts nozīmes šosejas ir licis viņai vēl skaidrāk un skaudrāk saprast to, cik ļoti trausls ir katrs mūsu solis un elpas vilciens.
Pēdējā laikā pieredzētie notikumi ir spilgti paspilgtinājuši to atziņu, kas viņas prātā mājoja jau labu laiku — viņai pašai vienkārši ir pārāk garlaicīgi dzīvot garlaicīgi un pelēki. Tomēr tas nekādā gadījumā nenozīmē nepārtrauktu, bezatbildīgu adrenalīna medīšanu vai bezprātīgu risku uz katra stūra. Dzīvot interesanti viņai nozīmē apzinātu un drosmīgu izvēli baudīt šo mirkli tagad, nevis pastāvīgi gaidīt drošāku, ērtāku vai ideālāku brīdi, kad beidzot ļauties saviem sapņiem. Šī dziļā domas sakne viņā iesakņojās jau pirms desmit gadiem, kad kāds kolēģis toreiz gluži garāmejot nometa frāzi: “Tev sanāk dzīvot tā kaifīgi!” Toreiz viņa tikai pasmaidīja, bet dziļi sevī padomāja, ka patiešām cenšas iekārtot savu dienu tā, lai pašai no tās nebūtu kauns un lai tā sniegtu gandarījumu. Tas nenozīmē vieglprātīgu bezrūpību, jo viņas ikdiena taču ir pilna ar resursus prasošu darbu, bērnu audzināšanu, visdažādākajiem hobijiem un parastiem sadzīves pienākumiem, kas pazīstami ikvienam. Taču viņa kategoriski atsakās gaidīt, kamēr apstākļi kļūs ideāli. Komforts nav viņas galvenā dzīves trofeja, tāpēc viņa labprāt metas nezināmajā un plāno jaunus izaicinošus piedzīvojumus, piemēram, teltis un skarbus pārgājienus Islandes dabā. Komfortunā viņa tikai atpūšas, bet īstu dzīvi un enerģiju viņa gūst tieši no šiem piedzīvojumiem.
Šīs pārdomas par to, ka dzīvi nedrīkst atlikt uz vēlāku, ieguva biedējoši reālu un smagu pamatu pēc nesenā negadījuma uz A10 šosejas. Toreiz viņa kopā ar savu dzīvesbiedru piedalījās ceļu satiksmē, turklāt abi brauca katrs ar savu motociklu, pilnībā izbaudot ātrumu un brīvības sajūtu. Taču acumirklī viss mainījās, kad viņu acu priekšā notika šausminoša auto sadursme, kurā dzīvību zaudēja cilvēks, un nekontrolēts spēkrats traucās tieši viņu virzienā. Tajā izšķirošajā sekundes daļā prātā nebija ne nokavētu darba e-pastu, ne nepadarītu profesionālo uzdevumu, ne steigā pamestu lietu. Vienīgā doma, kas plosīja prātu, bija par dzīvesbiedra izdzīvošanu un to, cik neizmērojami stipri viņa vēlas apskaut savus bērnus un dzīvot tieši tagad, neatliekot nevienu mīļu vārdu uz rītdienu. Šī milzīgā pieredze nav iemācījusi viņai slēpties bailēs, bet gan likusi no jauna pārvērtēt, kuri ir tie patiesie cilvēki un lietas, kuru dēļ ir vērts pamosties un baudīt katru rītu. Mēs taču tik bieži atliekam malā ne tikai grandiozus sapņus, bet arī pavisam mazus, siltus ikdienas priekus un sīkumus. Viņa vēlas gūt laimi katru dienu un tic, ka spēs arī turpmāk saglabāt šo spēju pilnvērtīgi piedalīties pašai savas dzīves veidošanā. Galu galā, lai gan mēs bieži iedomājamies, ka kontrolējam visu savu pasauli, viens mirklis parāda, ka laika daudzumu mēs nespējam ietekmēt — mēs varam izlemt tikai to, ko ar šo dāvināto laiku iesākam.
