Dailes teātra leģendārās aktrises Mirdzas Martinsones vārds Latvijā ir sinonīms laikmetam, elegancei un nepārejošam spožumam, taču aiz apbrīnojamajiem skatiem un karstajām ovācijām slēpjas nebeidzams pašatdeves un izturības ceļš. Pat šodien biļetes uz izrādēm ar viņas piedalīšanos tiek izpirktas zibens ātrumā, lai gan nesenā ziema nesa smagus pārbaudījumus un atlabšana pēc kovida izrādījās negaidīti ilga un mokoša. Tomēr aktrise prot atrast spēku un atzīst, ka labi izskatās tad, ja ir darāms darbs. Viņas radošais ceļš sākās tālajā 1973. gada janvārī, kad publika viņu pirmo reizi ieraudzīja Šarlotes lomā Tenesija Viljamsa lugā Leiguānas naktis. Toreiz visi apkārt runāja tikai par to, cik glīta meitene nonākusi uz skatuves, taču vienīgi pati Mirdza zināja, cik milzīgs darbs un sviedri tika ieguldīti, lai bargie režisori viņā ieraudzītu nevis vienkārši skaistu sejiņu, bet gan spēcīgu un daudzpusīgu dramatisko aktrisi.
Laika gaitā viņa spoži nospēlēja neaizmirstamas lomas izrādēs Asnate un viņas brāļi, Ārija Indulī un Ārijā un Matilde Pazudušajā dēlā, savukārt deviņdesmitie gadi viņu pilnībā iecēla Latvijas komēdijas tronī, dāvinot skatītājiem leģendāro Monikas tēlu populārajā seriālā. Lai gan dzīvē Martinsone nav ne sākusi grandiozu biznesu, ne iegādājusies īpašumus laukos, nedz arī pārcēlusies uz saulaino Ameriku, kur norisinājās kulta trīssēriju filmas Mirāža notikumi, viņas radītais Džinnijas tēls uz visiem laikiem ierakstīja viņu Latvijas kinovēsturē kā neapstrīdamu sekssimbolu. Šī slava atbalsojas joprojām, un nepazīstami vīrieši aktrisei ik pa laikam turpina sūtīt īsziņas, aicinot uz randiņiem un mēģinot atgriezt pagājušo laiku burvību. Bērnības vasaras Latgalē, Šķaunē, pie savas ticīgās un viedās vecāmiņas Helēnas Andžānes un ciešā saikne ar latgaliešu valodu ir devušas stabilu pamatu viņas raksturam, kas vēlāk palīdzēja izturēt gan studijas Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē, gan skarbo un nežēlīgo Tautas kinoaktieru studiju Šmerlī.
Viņas tēvs Arnolds sākotnēji kategoriski iebilda pret meitas sapni kļūt par aktrisi, saucot šo profesiju par smagu, netīru, sviedrainu un putekļainu, taču vecāku sākotnējais skepses un brīdinājumu vilnis pamazām norima, redzot meitas nepielūdzamo talantu un arvien pieaugošo uzmanību no apkārtējiem. Mirdzas ceļš uz virsotni nebija viegls – tas veda caur bargiem pedagogiem, asarām, masu skatiem un nerimstošu pašdisciplīnu, jo padomju laika teātrī visi strādāja pēc striktiem piecgades plāniem un neviens neizmantoja mūsdienu maigās audzināšanas metodes. Neraugoties uz to, viņa ar pateicību atceras ikvienu sastapto režisoru, kuri prata iedvest pārliecību, ka viņas pleci un augums ir nevis trūkums, bet gan īstas skatuves dāmas staltums. Šodien, atskatoties uz iespaidīgo bagāžu – sešdesmit lomām kino un deviņdesmit teātrī –, Mirdza Martinsone ir dzīvs apliecinājums tam, ka patiesa māksla prasa visu cilvēku, un viņas leģendārais smaids pierāda, ka skatuve un dzīve ir saplūdušas vienā nebeidzamā, skaistā elpas vilcienā.
