Eksponentam un kādreizējam sabiedriskajam darbinācakam Kārlim Leiškalnam, atzīmējot savu nākamo dzīves gadskārtu, lielākā un neatsveramākā dāvana visā viņa garajā un raibajā mūžā ir bijusi un paliek viņa uzticamā sieva Anita, ar kuru kopā piedzīvots gandrīz pusgadsimts. Atklāti runājot par savām attiecībām, Leiškalns neslēpj lepnumu un savdabīgu sajūsmu, norādot, ka viņa dzīvesbiedre gadu gaitā nav zaudējusi savu spožumu, neskatoties uz vecumu un pensijas gadiem. Patiess apbrīns virmo katrā viņa vārdā, jo Anita ar katru nākamo gadu burtiski uzplaukst un izskatās tik satriecoši jauneklīga, ka sabiedrībā viņu nereti kļūdaini notur nevis par dzīvesbiedri, bet gan par paša Leiškalna meitu māsu.
Šī elegantā un vitālā sieviete joprojām izstaro to pašu valdzinošo šarmu, kas pirmajā mirklī piesaistīja Kārļa uzmanību tālajā jaunībā, lai gan pats iepazīšanās un kopdzīves aizmetinājums vairāk līdzinās neticamai un kuriozai anekdotei. Atceroties savas dzīves līkločus, Leiškalns atzīstas savā vājībā – viņam vienmēr ir bijušas milzīgas problēmas ar seju atpazīšanu. Pirmo reizi viņš Anitu ieraudzīja, kad viņai bija vien sešpadsmit gadu, strādājot Jūrmalas slavenajā vietā „Lidiņa”, kur blakus esošajā paviljonā „Vējiņš” kāda ārkārtīgi simpātiska dāma tirgoja leģendāros cīsiņus ar zaļajiem zirnīšiem par nieka 39 kapeikām, un abi ik pa laikam labprāt papļāpāja. Taču īstais un liktenīgais pārpratums notika kādā rītā, kad pēc pamatīgas ballītes iepriekšējā vakarā Kārlis devās salāpīties uz nelielu krodziņu „Dzelmīte” tieši zem Majoru stacijas. Izdzēris četrus mazos stipros dzērienus tumšajās telpās, viņš izgāja apžilbinošajā dienas gaismā un ieraudzīja savu paziņu no cīsiņu paviljona, kas steidzās garām. Neapzinoties situācijas komismu un pamatīgi reibstot, vīrietis metās uzrunāt skaistuli, un tikai krietni vēlāk viņš ar šausmām apķērās, ka tā nebija vecā paziņa, bet gan pavisam cita jaunkundze – pati Anita.
Par laimi, jaunā sieviete savulaik arī bija strādājusi līdzīgā tirdzniecības punktā, tāpēc Kārļa neveiklais un tiešais jautājums par to, kā viņai veicas ar desu tirdzniecību, viņu nemaz nesamulsināja, bet gan sasmīdināja. Vēlāk abu ceļi krustojās vilcienā, kur sarunas laikā Anita pieminēja, ka dosies prom Babītē, un uz Kārļa izaicinošo jautājumu, vai viņai tur ir māja un vai ģimenei pieder mašīna, atbildēja apstiprinoši. Tajā pašā sekundē nevaldāmais Leiškalns paziņoja savu slaveno pareģojumu, ka viņš šo meiteni agrāk vai vēlāk noteikti apprecēs. Galīgais lūzums notika 1976. gada Jāņos, kad Kārlis, būdams randiņā ar citu dāmu, kura viņam nebija īsti pie sirds, atcerējās Anitas adresi un vienkārši aizbēga uz Babīti. Anitai tobrīd bija pilni astoņpadsmit gadu, un viņas vecāki atradās tālu prom Lietuvā. Abi pavadīja laiku sirsnīgās sarunās, un kopš tās pašas nakts viņi vairs nav šķīrušies, noslēdzot oficiālu savienību jau tā paša gada saltajos Ziemassvētkos.
Bijušais politiķis Kārlis Leiškalns atklāj skandalozu un neticamu mīlas stāstu par savu sievu Anitu
