Kad Andris Kulbergs ieņēma premjerministra krēslu, viņa ģimenes ikdienas ritms un ierastā kārtība sabruka vienā mirklī. Šīs krasās izmaiņas skāra ne tikai pašu politiķi, bet arī viņa dzīvesbiedri Annu un abus kopīgos bērnus. Tajā liktenīgajā un nervozajā Saeimas vēlēšanu naktī, atrodoties uzmanības centrā un dzirdot skaļos aplausus, vislielākos un sirsnīgākos pateicības vārdus Andris veltīja tieši savai sievai. Viņai tagad ir jāmācās sadzīvot ar pavisam jaunu un nepierastu realitāti, apzinoties, ka abiem praktiski ir liegta jebkāda privātā dzīve un personīgā telpa.
Šajā, iespējams, visvaļsirdīgākajā un atklātākajā intervijā Anna Kulberga bez izskrāšņojumiem dalās ar visai personiskām izjūtām un ļauj ielūkoties viņu neparastajā ikdienā. Viņa sniedz iespēju saprast, ko patiesībā nozīmē un cik daudz spēka prasa būšana valdības vadītāja sievas statusā. Anna atklāj, ka viņas vīrs ir cilvēks, kurš ar simtprocentīgu atdevi un milzīgu aizrautību deg par absolūti katru lietu, ko uzņemas darīt, jo citādāk viņš vienkārši nespēj un neprot. Šī īpašība raksturo viņus abus, jo tas ir tāds kā kopīgs iekšējais personības kods.
Pāris ir kopā jau divpadsmit gadus, no kuriem deviņus pavadījuši oficiālā laulībā. Kopš paša pirmā iepazīšanās brīža Anna redzējusi, ka jebkuru darbu Andris veic ar pilnu jaudu un bez paliekām. Protams, vadīt valsti ir pavisam cita mēroga un līmeņa atbildība pret visas tautas nākotni un mantojumu nākamajām paaudzēm. Tāpēc šī vēlme atdot sevi visu ir kļuvusi vēl izteiktāka. Viņš nekad nav bijis vīrietis, kurš no rīta pulksten astoņos pamet māju un jau sešos pēcpusdienā pārrodas pārnākt, lai baudītu mierīgu vakaru. Tā ir pastāvīga un nebeidzama sevis ziedošana un sadedzināšana darbam.
Ierasto un trakulīgo darba tempu un skrējienu nedaudz bremzē un līdzsvaro tikai bērni – astoņus gadus vecā Karlīna un mazais Kārlis Artūrs, kuram jau šajā novembrī apritēs trīs gadi. Tā kā viņi vēl ir ļoti mazi, bet vīra saspringtais un neparedzamais darba režīms prasa neatslābstošu uzmanību, visa bērnu audzināšana un sadzīves smagums šobrīd gulstas uz Annas pleciem. Tomēr viņa uzsver, ka tas nemazina viņas sapratni par vīra misiju. Andris grib lidot, un īpaši tagad viņam ir jādod iespēja izplest spārnus un īstenot savu potenciālu. Anna no sirds pateicas liktenim, ka ļoti netālu dzīvo vecmāmiņa, jo bez viņas nenovērtējamā atbalsta un palīdzības viņa būtu pavisam zudusi.
Tajā pašā laikā ģimene prot arī simtprocentīgi atpūsties un baudīt kopā būšanas mirkļus. Abi dzīvesbiedri ir ārkārtīgi spontāni – viņi var mierīgi sēdēt uz dīvāna un pēkšņi pieņemt lēmumu iekāpt automašīnā, lai dotos ceļā, kurp acis rāda. Visos braucienos un izbraucienos viņi dodas kopā ar bērniem un mīļoto suni, paši sevi jokojot dēvējot par tādu kā īstu čigānu taboru. Ģimenei nav algotas aukles, tāpēc bērni tiek integrēti un iepīti visās pieaugušo dzīves aktivitātēs. Anna un Andris dažkārt pasmejas par savu situāciju, atzīstot, ka bērni paši ir vainīgi, piedzimstot tik trakiem un kustīgiem vecākiem.
