Latvijas mūzikas leģenda, komponists Zigmars Liepiņš atkal licis ietrīcēties savu cieņas un talanta cienītāju sirdīm, daloties neparasti atklātās un dziļi personiskās pārdomās par savu laulību. Cilvēks, kura radītās melodijas ir ieaustas mūsu nācijas kultūras kodā, atskatās uz nogieto ceļu un apzinās, ka viss viņa dzīves un jaunrades stāsts varēja pagriezties pilnīgi citā virzienā, ja vien līdzās nebūtu bijusi viņa mīļotā sieva — leģendārā dziedātāja Mirdza Zīvere. Šīs attiecības jau gadu desmitiem ilgi ir bijušas ne tikai spilgts radošais tandēms uz skatuves, bet arī nelaužams cietoksnis aizkulšu ikdienā.
Komponists neslēpj, ka tieši Mirdza ir bijusi tā visuma spēka un miera oāze, kas viņam ļāvusi augt, mainīties, bezbailīgi attīstīties un sasniegt visaugstākās virsotnes. Viņa nav bijusi tikai dzīvesbiedre vai skatuves partnere, bet gan pats tuvākais draugs, uzticamības persona un neaizvietojams atbalsts katrā izšķirošajā dzīves krustcelē. Reti kurš publisks cilvēks spēj tik atklāti un godīgi izteikt savu atkarību no otra cilvēka mīlestības un klātbūtnes, taču Zigmars neslēpj savas jūtas un patieso pateicību liktenim.
Sarunā ar izdevumu Ievas Stāsti meistars gremdējās ļoti atklātās pārdomās par to, kāda būtu bijusi viņa pasaulīgā un mākslinieciskā gaita, ja liktenīgā tikšanās ar Mirdzu nebūtu notikusi. Viņš uzsver, ka tas nav stāsts par nogiešanu no pareizā ceļa vai iekrišanu atkarību gūstā, bet gan par pašu personības un radītās mākslas būtību. «Ja nebūtu Mirdzas, tad ej nu sazini, kā vēl ar mani būtu. Ne jau tā, ka es būtu šausmīgi dzēris vai nogājis no ceļa. Bet varbūt es rakstītu citādu mūziku, un ej nu sazini, kā mana dzīve iegrozītos,» ar dziļu cieņu un nelielu apcerīgumu balsī atzina Liepiņš, liekot katram klausītājam un lasītājam aizdomāties par to, cik liela nozīme mūsu liktenī ir pareizajam cilvēkam līdzās.
Liepiņa kungs ir cieši pārliecināts, ka viņu savienība nav nejaušība vai vienkārša sakritība, bet gan augstāku spēku nolemts scenārijs. Viņu garīgā saikne ir tik spēcīga, ka tā sniedzas pāri parastām cilvēku attiecību robežām. «Bet es domāju, ka mēs acīmredzot esam no Dieva dotas radniecīgas dvēseles. Sapīti kopā jau no pirmā brīža. Un tur neko nevar darīt. Un tad, kad tas tā sākās, kā krieviem tas teiciens: muž i žena, odna satana. Varbūt tas precīzākais formulējums būtu: katrs vīrietis ir tik stiprs, cik stipra ir sieviete aiz viņa. Jo būtībā viņa mani padara stiprāku, lai es varētu realizēties vai izpausties, vai līdz galam darīt tās lietas, ko gribu darīt,» uzskata komponists. Šie vārdi atklāj viņa patieso spēka avotu — sievieti, kura nemanāmi, bet stingri stāv aiz viņa muguras, dodot spārnus ikvienam iedvesmas uzplaiksnījumam un ļaujot piepildīt pat visdrosmīgākos mākslinieciskos sapņus.
