Kad rudens vēji un dzestrais gaiss atkal pārņem Latviju, atmiņās neizbēgami atgriežas mirklis, kad mūsu tauta pirms četriem gadiem oktobrī zaudēja vienu no spilgtākajām un neparastākajām skatuves personībām. Aktrise Svetlana Bless aizgāja klusi, atstājot aiz sevis neizmērojamu tukšumu, milzīgu mantojumu un neskaitāmus neatbildētus jautājumus par to, kas patiesībā notika viņas dvēselē, kad gaismas nodzisa un priekškars krita uz visiem laikiem.
Viņas mājoklis Valmierā nebija vienkāršs dzīvoklis. Tā bija īsta atmiņu un pagātnes ēnu galerija. No katras sienas, no katra plaukta pretī raudzījās sejas, no kurām daudzas jau sen bija aizsauktas aizsaulē. Tuvākie cilvēki, vecāki un viņas mīļotais vīrs, dziedātājs Ādolfs Puķe, klusējot vēroja viņas ikdienu no fotogrāfiju rāmīšiem. Taču visvairāk viņas personīgajā svētnīcā bija meitas, aktrises Ievas Puķes, kā arī znota Krišjāņa Salmiņa un mīļoto mazmeitu Katrīnas un Marijas Dorotejas portretu. Šajā nelielajā telpā, ko pēdējos dzīves gados ieskāva divu pārciestu insultu atstātās smagās sekas, aktrise radīja savu personīgo pasauli, lai vismaz uz mirkli aizbēgtu no mežonīgā un nospiedošā vientulības smaguma. Żurnāli ar meitas un mazmeitas fotogrāfijām no Spēlmaņu nakts ceremonijas vienmēr atradās rokas stiepiena attālumā, lai viņa kaut uz sekundi spētu sajust savu tuvāko klātbūtni.
Lai gan daudzi viņu atceras kā neatsveramu smieklu un parodijas meistari, paša Svetlanas dzīve nebija nekāda bezrūpīgā komēdija. Drīzāk tas bija smags, traģikomisks stāsts par pārbaudījumiem, kas sākās jau paša bērnībā. Dzimusi tālajā un aukstajā Sibīrijā, viņa atgriezās Latvijā trīs gadu vecumā 1945. gadā. Tā bija bērnība, kurā valdīja bailes un aizliegumi. Māte stingri piekodināja nekad nepieminēt izsūtījuma gadus, un meitene auga ar neapzinātu trauksmi, ka viens neuzmanīgs vārds var sagraut visu. Pēc atgriešanās ģimene bija spiesta mitināties vienā nelielā komunālā dzīvokļa istabiņā Rīgas centrā, kur katra mēbele un katrs trauks atgādināja par cilvēkiem, kuri 1941. gadā tika ierauti traģēdijas virpulī un atstāja savas mājas uz visiem laikiem.
Likteņa pavērsieni viņu sākotnēji aizveda prom no skatuves – jaunībā viņa iestājās Juridiskajā fakultātē un strādāja prokuratūrā. Taču tur piedzīvotais psiholoģiskais trieciens kļuva par neizturamu nastu. Kad kursabiedrene atnesa saini ar savu nožņaugto bērnu, Svetlana saprata, ka šī pasaule nav domāta viņai. Viņa uzrakstīja atlūgumu un devās uz Maskavu, kur iestājās Cirka un estrādes institūtā, lai kļūtu par diplomētu klaunu. Tur gūtā pieredze bija traks un krāsains laiks – no slepenām naktīm, palīdzot draudzenei nozagt brūno lāci no Maskavas cirka, līdz pērtiķu pārvadāšanai metro zem kažoka atloka ziemas salā.
Taču īstā slavas virsotne un tautas mīlestība viņu sasniedza brīdī, kad kopā ar režisoru Edmundu Freibergu un kolēģi Jāni Skani tika radīts leģendārais Žurkas Kornēlijas un Circeņa tēls. Desmit gadu garumā no 1994. gada skatītāji pie teātra biļešu kasēm stāvēja rindās jau no pieciem rītā. Tā bija īsta zelta dzīsla un pikants satīras sprādziens, kas precīzi un bez žēlastības izsmēja valsts politiskos notikumus un valdības vīrus. Aizkulises bija pilnas neprātīgu notikumu – politiķi sacentās par to, kurš no viņiem tiks vairāk nopulgots izrādē, bet skatītāju mīlestība robežojās ar neprātu. Reiz kāds vīrietis pat novilka bikses, lai aktrise uzrakstītu autogrāfu uz viņa sēžamvietas vaiga, pretī uzdāvinot milzīgu žāvētu šķiņķi. Citā reizē māksliniekiem uzdāvināja pat veselu pārgrieztu cūku, bet Valmieras tirgū kāda sieviete, atpazīstot aktrisi, vienkārši nopirka un uzdāvināja viņai divus kilogramus cīsiņu.
Zem asprātīgā humora, ironijas un spožajām prožektoru gaismām slēpās sieviete, kura visvairāk par visu pasaulē baidījās no vienas lietas – kļūt par slogu savai meitai. Pēc vīra Ādolfa zaudēšanas un pašas veselības straujās pasliktināšanās viņa pameta Rīgu un Nacionālo teātri, lai pārceltos uz Valmieru, kur varēja būt tuvāk saviem visdārgākajiem cilvēkiem. Viņas ikdiena aizritēja, lasot Bulgakovu un Puškinu, klausoties operu un fantazējot par brīnumainu balss atklāšanu, kā arī smagās pārdomās par nāvi, kuras viņa mēģināja uztvert caur operetes vieglumu un dzēlīgu pašironiju. Pēdējos dzīves gados viņa atklāti atzina, ka dzīvojam dvēseles inflācijas laikā, kur nauda kļuvusi svarīgāka par sirdi.
