Attiecību līkloči mēdz būt neciešami sāpīgi, un sabiedrībā zināmu cilvēku dzīve vienmēr atrodas zem mikroskopa. Pēdējā laikā Armands un Iveta Simsoni atkal manīti publiskos pasākumos, smaidot viens otram blakus un izbaudot kopīgus mirkļus, kas uzreiz radījis daudz jautājumu par to, vai viņiem tiešām ir izdevies pārvarēt dziļo laulības krīzi un atrast ceļu atpakaļ vienam pie otra.
Slavenais pāris apmeklējis gan režisora Pāvela Gumennikova jaunās ģimenes piedzīvojumu filmas “Izdzīvošanas skola” pirmizrādi, gan krāšņo izrādes “Trīs musketieri” pirmizrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Fotogrāfu priekšā viņi pozējuši ar smaidiem, un šī negaidītā parādīšanās kopā nav palikusi nepamanīta starp klātesošajiem. Arī žurnālisti ievērojuši, ka abu starpā valda pavisam cita gaisotne un viņi patiesi izbaudījuši vakaru viens otra sabiedrībā.
Tomēr šie smaidi nav radušies tukšā vietā, jo abi iepriekš neslēpuši savas sāpīgās attiecību grūtības. Krīze savu visdrūmāko kulmināciju sasniedza šā gada pavasarī – tieši laikā, kad pārim būtu bijis jāsvin sava divdesmit otrā kāzu jubileja. Spriedze bija tik milzīga, ka no Armanda zeltneša pēkšņi pazuda laulības gredzens, un pasaule šķita brūkam kopā.
Arī Iveta publiski neslēpa patiesību, atzīstoties, ka ar vīru brīžiem bijušas tikai mammas un tēva attiecības viņu četrām meitām. Viņa atklāti runāja par to, ka Armanda depresija kļuvusi par smagu un nospiedošu pārbaudījumu visai ģimenei, liekot šaubīties par kopīgo nākotni.
Neskatoties uz sāpēm, Armands vairākkārt uzsvēris, ka nepadosies un ir apņēmības pilns cīnīties par savu mīlestību un ģimeni. Kad žurnālisti teātra pirmizrādē tieši vaicāja, vai viņam ir izdevies uzvarēt šajā cīņā, Armands izvēlējies būt piesardzīgs, taču viņa vārdi slēpa dziļu dzīves gudrību: “Tāda ir dzīve.”
Viņš filozofiski piebilda, ka cilvēki strīdas, guļ atsevišķi, šķiras un atkal saiet kopā, jo tā vienkārši mēdz būt. Dzīve neesot nekāds rožu dārzs, un viņš ironiski ieteicis visiem aprunātājiem pamēģināt sadoties rokās ar savu partneri un visu mūžu nostaigāt tikai pa rozēm, uzdodot retorisku jautājumu, vai kādam tas vispār izdotos.
Noslēgumā Armands atzinies, ka šādi smagi brīži, kādi piedzīvoti ar sievu, patiesībā bijuši nepieciešami un devuši svētību: “Šobrīd varu teikt, ka šādi brīži attiecībās, kādi bija mums ar sievu, bija vajadzīgi. Tas ir labi.” Šie vārdi skaidri liek saprast, ka pēc pārdzīvotās vētras Simsonu laulība turpinās ar pavisam jaunu elpu un dziļāku sapratni.
