Katra laikmeta noslēgums atstāj dziļu un neizdzēšamu nospiedumu kultūras sirdī, īpaši tad, kad mūžībā aiziet īstas skatuves leģendas, kuru dzīvesgājums bija cieši savīts ar teātra mākslas zelta laikiem. Nesen, sagaidot vasaras noslēgumu un atzīmējot brīdi, kad 31. augustā Dailes teātra izcilais aktieris Gunārs Placēns būtu svinējis savu dežūro lielo gadskārtu, atklājušās dziļi personiskas un aizkustinošas detaļas par viņa pēdējiem gadiem un kvēlākajiem sapņiem. Mūžīgais optimists un talantīgais mākslinieks nodzīvoja 97 gadus, tomēr viņa sirdī slēpās milzīga vēlme un nesatricināma cerība sasniegt simts gadu robežu, piedzīvojot apaļu jubileju, kas diemžēl palika tikai nepiepildīts sapnis.
Atmiņās kavējoties pie savas garās un ražīgās dzīves, aktieris savulaik sirsnīgā sarunā ar izdevumu “Privātā Dzīve” neslēpa bezgalīgu pateicību par sev doto laiku un spēku, ko izjutis katru dienu. Viņš atklāti norādīja, ka tik garš mūžs un iekšējais dzinējspēks ir pateicība viņa mīļajiem vecākiem un augstākajiem spēkiem, kas viņu pavadījuši cauri visiem likteņa līkločiem. Ikdienas prieku viņš smēlās pavisam vienkāršās lietās – saules staru siltumā, kas apspīdēja rīta stundas, kā arī apkārtējo cilvēku patiesā labestībā un mīlestībā, kas sildīja viņa sirdi līdz pat pēdējām dienām.
Tikpat spilgtas un emocionālas atmiņas viņš atstāja žurnālam “Ievas Stāsti”, kurā kavējās savas radošās karjeras pašā sākumā, kad viņš tik tikko bija spēris kāju Dailes teātrī. Sākotnēji jaunais un nepieredzētais aktieris šaubījies, vai viņam vispār būs lemts tikt pie nozīmīgām lomām, jo viņa fiziskais tips un aktieriskā stāja nav pilnībā atbildusi tēlam, kuru tik ļoti iecienījis leģendārais teātra direktors un režisors Eduards Smiļģis. Tomēr dzīve un milzīgais darba spars pierādīja pretējo – jau pirmajā sezonā viņš tika nodarbināts izrādēs, darba trūkumu neizjuta un pakāpeniski, soli pa solim, ar neatlaidību izcīnīja savu unikālo un neaizvietojamo vietu uz lielās skatuves.
Arī ārpus teātra sienām un spožajām prožektoru gaismām viņa dzīve bija piepildīta ar klusu un estētisku skaistumu, ko viņš visvairāk izbaudīja savā ģimenes dārzā. Mūža nogalē Placēns bija pilnībā nodevies aizraujošai nodarbei – rožu audzēšanai, kopjot smalkos ziedus ar tādu pašu rūpību, ar kādu viņš reiz veidoja savus skatuves tēlus. Savukārt par savu pašu galveno un visaugstāko “režisoru” viņš mīļi un ar humoru sauca savu dzīvesbiedri Rutu. Placēns vienmēr uzsvēra, ka viņam piemitis milzīgs dzīves sniegtais retums un laime – lai gan teātrī viņam nebijalemts nospēlēt klasiskos mīlētāju vai varoņu tēlus kā Romeo, Hamletu vai Lāčplēsi, dzīvē viņam līdzās vienmēr bijušas pašas skaistākās un talantīgākās Dailes teātra aktrises, un arī viņa personīgā privātā laime izrādījusies vislabākā iespējamā balva par visu mūžu.
