Māra Zālīte svin savu 70. dzimšanas dienu, un šis skaitlis nav vienkārši gadi – tas ir ceļojums cauri dzīves noslēpumiem, sāpēm, priekiem un atklāsmēm. Dzejniece, dramaturģe un rakstniece atklāj, ka viņas īstā dzīve patiesībā sākās tikai tad, kad viņa atgriezās Latvijā pēc bērnības izsūtījumā Sibīrijā pavadītajiem gadiem. Atmiņas par šo laiku ir miglainas un daļēji izdzēstas, taču viņa atceras vienu spilgtu mirkli: vecāki viņu uz perona Maskavas stacijā reiz pazaudējuši, atgriežoties dzimtenē. Tas bija sākums tam, kas vēlāk kļuva par dzīves stāstu pilnu ar emocijām, vārdiem un dzeju.
Viņa smejas par savām iepriekšējām dzimšanas dienu svinēšanām, atklājot, ka jaunībā viņa spējusi radīt trakulīgas un skaļas ballītes, tostarp savu 18. dzimšanas dienu, kuru pavadīja Murjāņu sporta skolā, pievakarē svinot visu nakti pie tantītes Rīgā ar vīnu un smiekliem, un nākamajā rītā ierodoties skolā kā neviens nekas īpašs nav noticis. Tās atmiņas joprojām liek viņai pasmaidīt.
Jubilāre atceras kādu īpašu dāvanu, ko saņēmusi pie 30 gadu sliekšņa – viņas kursabiedres viņai uzdāvināja ķeblīti un seģeni, smieklīgi atzīmējot, ka viņa ieiet ceturtajā desmitgadē. «Jākompensē tie gadi ar ko jauneklīgu,» viņa jokodama saka, un viņas dzīvesprieks joprojām ir spēcīgs, neskatoties uz to, ka viņu jau var uzskatīt par senioru.
Par savu veselību Māra Zālīte atklāj, ka, kaut arī viņa izskatās teicamā formā, viņa nevingro un nesporto. Viņa pievēršas radošajam darbam pie datora, atzīstot, ka stress rakstīšanas procesā ir nepārtraukts. «Katrs vārdiņš tiek izrauts un izplēsts ar lielu emocionālu piepūli,» viņa saka. Tomēr vasara viņai sniedz atvieglojumu – peldēšanās dabiski izveidotā ūdenskrātuvē vai jūrā palīdz atgūt spēkus un mieru, ko ziemas mēnešos viņa nevar baudīt.
Pēdējos gados dzejniece dzīvo savā lauku mājā Jūraskalnos starp Tukumu un Enguri, vietā, kur meža vidū kalna galā var redzēt skatu līdz pat jūrai. Šī vide, pēc viņas teiktā, ir neticami skaista un nedaudz līdzīga Piebalgai, tikai skarbāka un dzīves pilna ar reljefu un krāsu spēli, kas iedvesmo viņas radošo garu.
Māra atzīst, ka pandēmijas laiks ir mainījis viņas dzīves ritmu: viņa kontaktējas ar citiem caur videosarunām, taču rakstnieka būtība ir vientulība. Viņa priecājas par dabu, saviem mājdzīvniekiem un mieru laukos, kur nekas nenotiek, kādreiz notiekošajā pilsētā Rīgā. Taču tas nekad nav apklusinājis viņas radošo balsi.
Viens no emocionālākajiem periodiem viņas dzīvē bija darbs pie lugas «Smiļģis», kurā iesaistījās arī režisors Viesturs Kairišs. Lai arī pirmizrāde tika spēlēta tukšā zālē, tas viņai sagādāja intensīvas izjūtas, un tikai pēc tam, kad izrāde kļuva par izpārdotu biļešu notikumu, viņa atkal juta spēku turpināt rakstīt. Viņas autobiogrāfiskie romāni «Pieci pirksti» un «Paradīzes putni» ir tulkoti un izdoti arī ārzemēs, kur tie tiek lasīti kā pašpietiekami mākslas darbi.
Šajā svarīgajā dzīves brīdī, piepildot savu 70. dzimšanas dienu, Māra Zālīte dalās atklātībā par pagātni, tagadni un nākotnes darbu, atzīstot, ka īstā dzīve — ar visām tās krāsām, sāpēm un triumfiem — sākās tikai tad, kad viņa atgriezās pie savas Latvijas saknēm.
