Eduarda Veidenbauma dzīve aprāvās pašā jaunības ziedonī, divdesmit četru gadu vecumā, kad neviens pat nenojauta, kādu vietu viņš ieņems latviešu literatūras vēsturē. Viņš nepiedzīvoja nevienu paša sarakstītu dzejas grāmatu, un viņa atstātais mantojums – ap astoņdesmit dzejoļiem – satilpst vienā pavisam nelielā krājumiņā. Laika gaitā šīs asprātīgās un dziļās vārsmas ir tik ļoti folklorizējušās, ka daudzi vairs pat nezina to īsto autoru. Eduards piedzima 1867. gada 3. oktobrī kā ceturtais bērns Jēkaba un Marietas Veidenbaumu sešu bērnu ģimenē. Būdams skolotāja dēls, viņš izauga par ārkārtīgi izglītotu un spožu jaunekli, kurš tekoši runāja deviņās un saprata vēl trīs svešvalodas. Sengrieķu valodā viņš lasīja Homēru, savu mīļāko dzejnieku Horāciju baudīja latīņu valodā un jau septiņpadsmit gadu vecumā ķērās pie viņa satīru un odu atdzejošanas. Viņa ikdiena pagāja starp literatūras klasiķu studijām, valodu apguvi un eksaktajām zinātnēm – grūtu algebras formu atrisināšana viņam sagādāja patiesu intelektuālu baudījumu, un rītos viņš sēdās pie grāmatām agrāk par visiem citiem.
Tomēr nabadzība kļuva par viņa mūžīgo un nežēlīgo pavadoni. Veidenbaums sapņoja kļūt par juristu un tāpēc devās studēt tiesību zinātni uz Tērbatas universitāti, kas tolaik bija prestiža vācu augstskola. Viņš bija sekmīgs un disciplinēts students, plānoja katru savu stundu, rūpīgi reģistrējot laiku lasīšanai un gulēšanai. Lai gan studiju biedri viņu aicināja iestatīties studentu korporācijā, Eduards kategoriski atteicās, jo nicināja tur valdošo augstprātīgo aristokrātisko garu un bezjēdzīgo naudas tērēšanu uzdzīvei. Tēva atstātie pieci simti rubļu ātri izsīka, un brālis Kārlis, cik spēdams, centās viņu atbalstīt, taču nespēja dot vairāk par simt līdz simt piecdesmit rubļiem gadā. Lai nopelnītu iztiku, Eduards strādāja par privātskolotāju, bet mitekļi kļuva arvien nožēlojamāki. Brīžos, kad viņam nebija pat sava stūrīša, viņš nakšņoja pie draugiem, un parādu gūzma auga – kādu brīdi viņš bija parādā uzreiz trīsdesmit četriem cilvēkiem. Naudas trūkuma dēļ viņš visu laiku dzīvoja pusbadā, bieži pārtiekot tikai no vienas maltītes dienā, vienlaikus nespējot atteikties no smēķēšanas, jo papirosu dūmi bija lētākais veids, kā remdēt izsalkuma sajūtu.
Viņa dzīvē notika arī dziļi personisks un sāpīgs pagrieziens, kad viņš Tērbatā satika savu privātskolnieku Eduardu Miķelsonu. 1888. gada ziemas brīvdienās Miķelsons uzaicināja Veidenbaumu uz savām tēva mājām Riemās, netālu no Rūjienas, kur dzejnieks iepazinās ar vietējo mājskolotāju Olgu Loss. Tā bija reta un skaista divu vienlīdz spēcīgu garu satikšanās. 1889. gada beigās, cīnoties ar galēju trūkumu un smagu pesimismu, Veidenbaums uz pusgadu pārtrauca studijas un devās uz Riemām atgūt spēkus. Jūtas starp viņu un Olgu bija abpusējas, taču stingrie tā laika tikumības standarti neļāva šai romantiskajai jūsmai pāraugt ciešākās attiecībās. Kad Eduards atgriezās Tērbatā, viņi turpināja sarakstīties, un Olga lūdza viņu pavadīt svētkus Rūjienā. Viņš atbrauca 1891. gada ziemas brīvdienās, taču tā bija pēdējā reize, kad viņš uzturējās Riemās. Gada beigas nesa slimību, un, kad maijā dzejnieks nomira, Olga dziļās bēdās saslima ar drudzi, kas pārvērtās dilonī, un gadu vēlāk sekoja viņam viņsaulē.
Liktenīgais pavērsiens notika 1891. gada decembra vidū. Veidenbaums bija sekmīgi nokārtojis pēdējos eksāmenus un, aizņēmies ceļanaudu, nosūtīja vēstuli mājās, ka 14. decembrī ar vakara vilcienu ieradīsies Cēsīs. Ģērbies plānā mētelītī un mātes adītajā sarkanajā šallē, viņš izkāpa no vilciena, nenojaušot, ka viņa vēstule vēl nebija sasniegusi adresātus. Noguris, salstot vējā un ciešot no stiprām zobu sāpēm, kuras bija ieguvis vagona caurvējā, viņš sastapa braucēju un devās trīs stundu garajā ceļā uz Kalāčiem. Ledainajā vējā viņš pārsala, lēca no ragavām, skrēja kājām un atkal sasvīdis kāpa atpakaļ, līdz krekls piesala pie muguras. Šis brauciens izrādījās liktenīgs – viņš smagi saslimst. Neskatoties uz mātes tējām un ārsta izrakstītajām zālēm, veselība sabruka. Maija ziedonī viņš vairs nespēja piecelties no gultas. Eduards Veidenbaums aizgāja mūžībā 1892. gada 1. jūnijā un tika guldīts Liepas kapos blakus tēvam, bet ļaužu un pajūgu rinda atvadās stiepās puskilometra garumā, kamēr zārku bārstīja ar viņa mīļākajām rozēm.
