Vasaras karstākais notikums Mežaparka estrādē – grandiozais koru koncerts „Manai dzimtenei” ar neaizmirstamajām Raimonda Paula dziesmām – izvērtās par vienu no skaļākajiem un nepatīkamākajiem skandāliem Latvijas kultūras telpā pēdējo gadu laikā. Dita Lūriņa-Egliena, kura uzņēmās šī vērienīgā pasākuma režisores pienākumus un līdz šim publiski bija ieturējusi klusēšanu, tagad atklātā intervijā žurnālam „Ieva” ir nolēmusi kliedēt klusuma sienu. Viņa neslēpj emociju vētru, kas gāzusies pār viņas galvu, un atklāj patieso situāciju aizkulisēs, kā arī to, kā šis konflikts ietekmējis viņas īpašās attiecības ar pašu Maestro.
Iecere sākumā šķidusi gaiša un cēla. Kad koncerta rīkotājs Jānis Ķirsis uzrunāja Ditu ar piedāvājumu režisēt šos svētkus, viņa teikusi solīdu jāvārdu, mirkli nevilcinoties. Taču drīz vien situācija sāka brukt pa vīlēm. Valstī un sabiedrībā uzvirmoja nebijušas kaislības, komponistam Raimondam Paulam publiski paziņojot, ka viņš nevēlas šo svētku norisi. Viss sāka krist un gāzties – vieni dalībnieki atteicās piedalīties, citi demonstrēja visu savu neapmierinātību, radot spriedzi, ko režisore dēvē par absoluetu absurdumu. Tomēr pretī stāvēja tūkstošiem koru dziedātāju, kuri apliecināja savu nelokāmu vēlmi dziedāt par spīti visiem šķēršļiem un skandāla ēnām. Sākoties plašajai kustībai „Dziedam kopā”, nebija vairs iespējams vienkārši pateikt, ka svētku nebūs un cerības tiks dzēstas.
Šis saspringtais laiks un publiskais ļembasts, kā to dēvē pati Lūriņa, kļuva par sava veida lakmuspapīru, kas skaidri parādīja patiesās sejas un to, ko katrs slēpj sev aiz muguras. Režisore ar nožēlu atzīst, ka šajā visā procesā ir daudz sāpīgu zaudējumu, un tie skar nevis viņu personīgi, bet gan visu latviešu tautu kopumā. Kamēr tiesāšanās procesi starp koncerta organizatoriem vēl aizvien turpinās un nav noslēgušies, Dita priecājas, ka liktenis viņu pasargājis no juridiskajām un finansiālajām ķidām. Viņa nebija saistīta ar naudas plūsmām, skaitļiem vai mārketingu – viņa atradās procesa viducī, bet tajā pašā laikā pilnībā pasargāta, jo viņas uzdevums bija tīrā jaunrade un režija. Par laimi, laikā, kad kaislības un skandāla šļura sasniedza visaugstāko punktu, režisore atradās Igaunijā, kas kalpoja par veselīgu un vajadzīgu fizisko attālumu no visa notiekošā.
Visnepatīkamākais šajā situācijā ir fakts, ka Dita sabiedrības un mākslas aprindās vienmēr tikusi uzskatīta par vienu no tuvākajām Paula aktrisēm, kura izdziedājusi neskaitāmas viņa kompozīcijas. Tomēr pēc notikušā skandāla abi nav aprunājušies. Dita atklāj dziļu žēlumu par to, kā Maestro juties toreiz un kā viņš jūtas vēl joprojām, norādot uz nepatieso informāciju, kas viņam tikusi apzināti piegādāta no apkārtējo cilvēku puses pašu personīgo interešu vārdā. Lai gan viņa mīl un apbrīno Raimondu Paulu, viņa apzinās, ka sarunāties ar viņu nav vienkārši, un negrib šobrīd lieki urdīt sakarsušās brūces. Sirdī režisore ir stingri pārliecināta, ka bez šīm mākslīgi radītajām un sakāpinātajām emocijām Maestro lieliski saprastu, kāpēc viņa toreiz bija klāt, kāpēc palika un par kādu cēlu ideju viņa pastāvēja. Tikšanās mēģinājums teātrī izpalicis, jo, kad Dita devusies sarunāties ar Paulu pēc „Silmaču” izrādes, viņš jau bijis prom, atstājot jautājumus neatbildētus gaisā.
