Divdesmit sestais maijs nes līdzi īpašu gadskārtu Latvijas kultūras leģendai, jo savu dzimšanas dienu atzīmē izcilais komponists Imants Kalniņš, sasniedzot ievērojamu dzīves jubileju – astoņdesmit piecus gadus. Pašlaik viņš bauda klusu, noslēgtu un savrupu ikdienu vēju pilsētā Liepājā, kur plašāka sabiedrība viņu sastop reti. Šajā mierīgajā un sakārtotajā pasaulē ir viens vienīgs cilvēks, kuru meistars vēlas redzēt, satikt un dzdzirdēt katru mīļu dienu, un tā ir viņa uzticamā dzīvesbiedre Agra. Komponists nekad nav slēpis savas dziļās jūtas, atklāti paužot: «Man ir Agriņa! Es viņu dievinu.» Šie vārdi izskan kā apliecinājums gadu desmitiem ilga smalka un trausla mīlestības stāsta noturībai.
Atskatoties uz savu garo un krāsaino mūziku nesošo dzīvi, Imants sevi dēvē par īstu laimesbērnu, kurš vienmērprātīgi un pateicīgi baudījis katru mirkli. Sarunās ar presi viņš reiz izteicies, ka nav nekā labāka par iespēju dzīvot pilnīgi bezrūpīgu dzīvi, jo bērnībā par visu gādā vecāki, bet pieauguša cilvēka ikdienā lielākā svētība ir atrast kādu, kas nemitīgi rūpējas par tavu prieku un iekšējo harmoniju. Tāds cilvēks, kas nes mieru un siltumu viņa ikdienā, maestro blakus ir jau septiņus un divdesmit gadus. Tieši šī dziļā savstarpējā saikne ļāvusi viņam saglabāt jauneklīgu garu un radošo degsmi, neskatoties uz gadu skaitli pasē.
Pirms vairākām desmitgadēm abu ceļi krustojās brīdī, kad Kalniņš bija precēts vīrs, savukārt Agra, kura ir divdesmit vienu gadu jaunāka par slaveno komponistu, mitinājās pieticīgos apstākļos Rīgas komunālajā dzīvoklī un savulaik bija saistīta ar mūziķi Igo. Tomēr liktenis un kaislīgas jūtas lika par sevi manīt brīdī, kad abi satikās nelielā Liepājas viesnīciņā. Toreiz viņi uzreiz saprata vienkāršu patiesību – viens bez otra vairs nav iespējams turpināt ceļu. Pretoties šādam spēkam nebija jēgas, un Agra kļuva par komponista piekto sievu. Gadu gaitā sabiedrībā bieži izskanējuši viedokļi, ka Agra ir pašaizliedzīgi ziedojusi savas personīgās ambīcijas un dzīvi vīra lielajam talantam, taču viņu kopīgais miers Liepājā pierāda, ka tā ir bijusi apzināta un no sirds dota izvēle.
