Ik gadu, kad svētku lampiņas iemirdzas logos un gaisā virmo Ziemassvētku gaidīšanas burvība, Latvijas televīzijas ekrānos uzplaukst kāds īpašs notikums. Otrajos Ziemassvētkos TV3 skatītājus jau tradicionāli pulcēs emocionāli saviļņojošā “Latvijas lepnuma” balvu pasniegšanas ceremonija. Tas nav vienkārši pasākums ar kamerām un prožektoriem – tas ir brīdis, kad mūsu valsts dziļumos, mazajos ciemos un lielajās pilsētās uzmeklēti cilvēki, kuru sirdis pukst krietni vien straujāk un pašaizliedzīgāk nekā vairumam. Tie ir varoņi bez apmetņiem, kuri par savu dzīves moto izvēlējušies nesavtīgu palīdzību saviem līdzcilvēkiem, kad tie nonākuši strupceļā vai likteņa triecienu ēnā.
Viena no šīs sirds siltās ceremonijas nemainīgajām stīgām ir Evelīna Strazdiņa. Ikvienam pazīstamā “Bez tabu” žurnāliste, kura ikdienā saskaras ar visdažādākajām cilvēku likteņstāstu šķautnēm, uz skatuves iejūtas īpašā lomā. Viņa neslēpj – šis nav tikai kārtējais profesionālais pienākums, bet gan emocionāls piepildījums, kas ļauj viņai pašai uzlādēties no cilvēcības spēka. Katru gadu, gatavojoties ceremonijai, viņa jūt iekšēju saviļņojumu, jo zina, ka atkal būs lieciniece kam tādam, kas liek noticēt labajam visapkārt. Evelīna atzīst, ka šāda iespēja būt vienuviet kopā ar tik izciliem, drosmīgiem un sirdsšķīstiem cilvēkiem ir īsta dāvana.
Kad Evelīnai jautā, kā viņa pati izjūt šo procesu, viņa ar smaidu atbild, ka mīlestības un patiesas līdzjūtības priekšā visas formālās lietas, protams, atkāpjas otrajā plānā. “Sudraba ābeles”, ko šie varoņi saņem kā atzinību par savu veikumu, ir tikai simbolisks apliecinājums tam, ko grūti izteikt vārdos – milzīgajam, klusajam darbam, ko viņi veikuši, bieži vien pat negaidot pateicību. Evelīnai ir iespēja redzēt tās acis, kas mirdz nevis no godkāres, bet no apziņas, ka kādam dzīve kļuvusi gaišāka. Tieši šie brīži, kad uz skatuves sastopas patiesība un cilvēcība, ir tie, kas padara ceremoniju tik ļoti gaidītu gan pašiem varoņiem, gan tūkstošiem skatītāju pie televizora ekrāniem. Tas ir apliecinājums tam, ka Latvija nav tikai ģeogrāfisks punkts kartē – tā ir cilvēku savstarpējā atsaucība, kas mūs notur kopā visgrūtākajos brīžos. Un Evelīna ar prieku uzņemas būt šīs kopības vēstnese, katru gadu atgādinot mums visiem, ka labestība nav luksuss, bet gan nepieciešamība, kas silda mūsu kopīgo māju.
