Septembra izskaņā latviešu kultūra un visa sabiedrība atceras izcilo kinorežisoru Jāni Streiču, kura piemiņa un neizdzēšamais mantojums turpina dzīvot gan viņa radītajās filmās, gan visu to cilvēku sirdīs, kuriem viņš bija tuvs un dārgs. Lai gan līdz savai apaļajai 90 gadu jubilejai viņam pietrūka tikai dažu mēnešu, sajūta, ka režisors joprojām ir blakus, nepamet viņa tuviniekus.
Kā sarunā ar žurnālu Ieva atklāj viņa meita, talantīgā aktrise un režisore Viktorija Streiča, pirmais mēnesis pēc tēva došanās mūžībā pagājis pilnīgi neparastā, teju maģiskā gaisotnē. Viņai visu laiku šķitis, ka tēvs ir klātesošs burtiski uz katra soļa, un šī neparastā klātbūtnes sajūta nesusi līdzi daudz dažādu zīmju un sakritību. Tādos brīžos dažkārt pat licies, ka kāds neredzams spēks viņu ved aiz rokas un rāda tālāko ceļu dzīvē. Kaut gan par konkrētiem notikumiem viņa baidās stāstīt, baidoties tikt pārprasta vai uztverta nepareizi, notikušais atstājis neizdzēšamu iespaidu uz viņas pasaules uztveri.
Kā spilgtu piemēru viņa min kādu misēkli mājās, kad uz plaukta stabili novietota fotogrāfija, kurā viņa redzama kopā ar tēti, pēkšņi ar milzīgu un biedējošu troksni nokritusi zemē tieši brīdī, kad izveidojusies situācija, par kuru pats režisors reālajā dzīvē būtu pamatīgi sadusmojies. Tas izskatījies un izklausījies precīzi tā, it kā kāds aiz dusmām būtu to ar spēku nonesis no plaukta. Vai tā patiešām bija kāda augstāka zīme no aizsaules vai vienkārši dīvaina sagadīšanās, viņa precīzi nezina atbildēt, taču dziļas sēras un sāpes liek cilvēkiem pilnīgi citādi paraudzīties uz apkārtējo pasauli un daudz uzmanīgāk ieklausīties tās smalkajos signālos.
