Māksliniece Rēzija Kalniņa, kuras skatījums uz attiecībām vienmēr izcēlies ar īpašu dziļumu un nopietnību, drīzumā piedāvās skatītājiem ilgi gaidīto jauno izrādi “Trīs muskeši”. Šis darbs kļūst par sava veida emocionālu atspoguļojumu tēmām, kas viņai šobrīd ir vistuvākās — mīlestībai, nesatricināmai uzticībai un īstai draudzībai. Tomēr šī izrāde iegūst pavisam citu skanējumu, ņemot vērā režisores neseno personisko pārdzīvojumu un smago šķiršanos no diriģenta Aināra Rubiķa, kas pavēris jaunu lappusi viņas dzīvē. Kalniņas jaunais skatuves darbs sabiedrībai uzskatāmi parāda, cik ārkārtīgi svarīgi ir palikt uzticīgam ne tikai līdzcilvēkiem, bet pats galvenais — pašam pret sevi.
Jaunā iestudējuma pirmizrāde notiks Mihaila Čehova teātrī, skatītājiem durvīm veroties jau no 26. septembra. Pati Kalniņa uzsver, ka, lai gan leģendārais Aleksandra Dimas stāsts ir gadsimtiem vecs literārais mantojums, tā pamatvēstījums mūsdienu pasaulē skan aktuālāk nekā jebkad agrāk. Mūsdienu sabiedrībā, kurā par galveno prioritāti tiek pasludināts individuālisms un katra paša intereses, ir tik viegli zaudēt spēju būt kopā un turēt doto vārdu. Režisores prātā briest būtisks jautājums: vai mīlestība joprojām spēj mainīt gan pašu cilvēku, gan visu pasauli? Viņa ir pārliecināta, ka patiesa mīlestība nav tikai vienaldzīga pacietība; tā sakņojas dziļā cieņā un spējā saskatīt otrā patstāvīgu, neatkarīgu personību, nevis mēģinājumu otru pakļaut vai izmantot varas pozīcijas.
Līdzās tam Rēzija Kalniņa cieši pievēršas draudzības būtībai, īpaši izceļot slaveno muskešu devīzi “viens par visiem, visi par vienu”. Viņa atklāti atzīst, ka draudzība nav vien skaisti vārdi, bet gan nepārtraukts rīcības un izvēļu atspoguļojums. Patiesa uzticība visspilgtāk izpaužas darbos un reizēs, kad nākas saskarties ar nepatīkamu, bet glābjošu patiesību. Pašas režisores pieredze, kas gūta ilgajos laulības gados un to noslēgumā, spilgti apliecina, cik izšķiroši svarīgi ir saglabāt godīgumu un absolūtu atklātību attiecībās, pat ja tas prasa milzīgu emocionālo piepūli. Pēc divpadsmit gadu kopdzīves, kas noslēdzās ar šķiršanos, Kalniņa uzdod arvien jaunus jautājumus par cilvēku attiecību trauslo dabu un nepieciešamību laikus atbrīvoties no pagātnes važām, kas velkas līdzi un smaguma akmeņos gulstas uz pleciem. Šādas atklāsmes kļūst par nozīmīgu atbalstu ikvienam, kurš nonācis līdzīgās dzīves krustcelēs.
