Guna Zariņa vārds skanēja spoži šajā sezonā, kad viņas vārds tika pieminēts kā “cilvēks, kas žilbināja,” un tas nebija tikai metaforisks salīdzinājums. Aktrise, kura dzimusi Rīgā un jau vairākus gadu desmitus strādā teātrī un kino, šogad pārsteidza skatītājus ne tikai ar savu aktierspēles niansēm, bet arī ar to, kā viņa spēja likt sabiedrībai apstāties un paskatīties uz sevi no malas.
Zariņas karjerā ir lomas dažādās izrādēs, bet pēdējā laikā īpašu uzmanību piesaistīja viņas darbs Jaunajā Rīgas teātrī, kur kopā ar režisoru Vladislavu Nastavševu viņa strādāja pie izrādes “Cerību ezers”. Tā bija ne tikai teātra izrāde, bet gluži kā sociāls projekts, kurā Zariņa centās izcelt sabiedrības spriedzi un savstarpējās attiecības starp latviešu un krievu kopienām Latvijā.
Izrāde radās ne vien kā mākslas darbs, bet kā reakcija uz laikā notiekošo kara situāciju Ukrainā, kā arī uz tālāku sabiedrības šķelšanos. Zariņa un režisors ilgi domāja par to, kā šo tēmu pasniegt uz skatuves, un vienā vakarā, stāvot uz ielas stūra, viņi nonāca pie idejas, ka runai par latviešiem un krieviem jābūt kopīgai un pilnīgai — nevis tikai vienas puses interpretācijai. Tāpēc tika pieņemts lēmums veidot izrādi krievu valodā, nodrošinot tai pieejamību arī plašākai auditorijai un aicinot uz dialogu, nevis vienpusēju vēstījumu.
Guna Zariņa pati saka, ka mākslai nebūt nav jānomierina vai jāiepriecina cilvēki vienkāršā veidā. “Mums pārmeta, ka mēs neglīti uzvedamies,” viņa atklāja, “bet māksla jau nav paredzēta tam, lai kādu nomierinātu vai iepriecinātu.” Tas, iespējams, ir tas, kas viņu atšķir no daudziem citiem — viņa nebaidās pievērsties sarežģītām tēmām, izmantot skatuvi kā platformu diskusijai un izaicināt savas auditorijas komforta zonu.
Izrādē “Spīdola” Zariņa radīja tēlu, kurā valdošā daile un smalkas emocionālas nianses tika pakļautas kritiskai vērtēšanai. Tajās lomās aktrise priekšā stāstīja par cilvēka identitāti, ciešanām un to, kā sabiedrība reaģē uz dažādību un atšķirībām. Viņas sniegums šajās izrādēs, tieši tāpat kā “Cerību ezerā”, nereti lika skatītājiem pārskatīt savas domas par to, kas ir pieņemams un kas nav.
Guna Zariņa ir arī zvaigzne Latvijas Nacionālajā teātrī, kur viņa spēlējusi vairākās izcili atzītās izrādēs, tostarp “Uguns un nakts”, kur viņas tēls Nadežda — māte un svētā — lika domāt par cilvēka spēju pārvarēt likstām un tajā pašā laikā radīja spēcīgas jūtas skatītāju sirdīs.
Tas, kas Zariņu padara īpašu, nav tikai viņas aktierspēle vai teātra lomās izpaustā emociju pasaule, bet viņas dziļā vēlme izmantot skatuvi kā instrumentu, lai atklātu sabiedrības sāpes, pretrunas un cerības. Neviena loma viņai nav tikai kombinācija no vārdiem un žestiem — tās ir dzīvas cilvēku stāsti, kas atspoguļo mūsdienu sabiedrības kompleksumu.
Un, lai gan dažiem tas var šķist pārāk intensīvi vai pat provokatīvi, tieši tāpēc Guna Zariņa tik bieži tiek raksturota kā cilvēks, kas žilbināja — jo viņa uzdrošinās runāt skaļi, runāt atklāti un pārkāpt robežas, kuras citi varbūt nevēlējās pat apsvērt.
