Kad saules stari lēni slīd pāri Dzeguzkalna nogāzēm un gaisā virmo tikko pļautas zāles un ugunskura dūmu smarža, kļūst skaidrs – Rīgas augstākais punkts atkal ir kļuvis par latviskās identitātes un maģijas epicentru. Arī šogad Dzeguzkalnā tika aizvadīti tradicionālie Jāņu svētki, kas pulcēja simtiem līgotāju, kuri vēlējās piedzīvot īstu, nepiespiestu un senu tradīciju piesātinātu vasaras saulgriežu nakti. Tas nebija tikai pasākums, tā bija kopības sajūta, kas sniedzās pāri ikdienas raizēm, ļaujot katram klātesošajam justies kā daļai no kaut kā daudz lielāka un mūžīgāka.
Kamēr pilsētas centrs tajā vakarā klusa, Dzeguzkalna estrādē valdīja nepārtraukta rosība un pacilātība. Ļaudis ieradās gan ģimenēm, gan lielās draugu kompānijās, tērpušies linu kreklos un greznojušies ar krāšņiem Jāņu zāļu vainagiem. Katra detaļa bija rūpīgi pārdomāta – no pītajiem groziem, kas pildīti ar pašmāju sieru un alu, līdz pat skanīgajām dziesmām, kas skanēja no visām malām. Šeit nebija vietas steigai vai mākslīgumam; gaisā valdīja tā īpašā, mazliet mistiskā enerģija, ko var sajust tikai tad, kad tiek aizdedzināts Jāņu ugunskurs un pirmās līgotāju balsis ieskanas klusajā vasaras vakarā.
Pasākuma laikā neiztrūka arī tradicionālo rituālu, kas Dzeguzkalnā vienmēr tiek izpildīti ar īpašu cieņu pret senčiem. Līgotāji dejoja līdz pat rītausmai, ļaujoties dabas spēkam un dziesmu maģijai. Bija brīži, kad šķita – laiks ir apstājies. Vecāki mācīja bērniem pīt vainagus, stāstot par jāņuzāļu dziednieciskajām spējām, savukārt jaunieši nodevās jautrām rotaļām, kas vienoja visus klātesošos neatkarīgi no vecuma. Šī kopības sajūta, kad svešinieki sēžas pie viena galda un kopīgi dzied, ir tas, kas padara Dzeguzkalna svētkus tik īpašus un neaizmirstamus.
Naktij kļūstot dziļākai, atmosfēra kļuva vēl intīmāka. Ugunskura liesmas meta garas ēnas pār pļavu, un katra dziesma, kas izskanēja, šķita kā veltījums pašai dabai. Cilvēku sejās bija redzams patiess prieks un miers, ko pilsētas steigā ir tik grūti atrast. Daudzi atzina, ka šī ir tā reize gadā, kad var atslēgties no tehnoloģijām un izjust patieso saikni ar zemi un cilvēkiem sev apkārt. Dzeguzkalns vēlreiz pierādīja, ka tradicionālās vērtības nav tikai vēstures grāmatās – tās dzīvo mūsos un atplaukst katru gadu tieši šajā maģiskajā naktī.
Kad pirmais saules stars ieskaloja kalnu, līgotāji nesteidzās doties prom. Pēdējās dziesmas skanēja klusāk, bet tajās bija jaušama pateicība par piedzīvoto. Tas bija skaists noslēgums svētkiem, kas atkal ir kļuvuši par daļu no mūsu kolektīvās atmiņas. Dzeguzkalna Jāņi ir vairāk nekā svinības; tas ir apliecinājums tam, ka mūsu saknes ir dziļas un tradīcijas turpina dzīvot, katru gadu pulcējot kopā tos, kuri mīl savu zemi un savu kultūru.
