Jaunais “Veldzes” kultūras un mākslas kvartāls un “Down Street” mūzikas ierakstu veikals nesen kļuva par vietu, kur satikās mūzika, elegance un ģimeniskas tradīcijas. Šovasar pazīstamā dziedātāja Olga Rajecka kopā ar saviem uzticamākajiem draugiem, kolēģiem un mīļajiem svinēja savas jaunās vinila plates “Labirints” klajā nākšanu, pulcējot ap sevi radošo eliti. Tomēr uzmanības centrā negaidītinonāca arī viņas meita Marija Migliniece-Lapāne, kuras izsmalcinātais tēls un stila izjūta kļuva par vienu no vakaras apspriestākajiem tematiem. Sarunā ar preses pārstāvjiem viņa atklāja aizkustinošus un līdz šim nezināmus faktus gan par savu unikālo tērpu kolekciju, gan par to, kas patiesībā slēpjas aiz Latvijas skatuves leģendas spilgtajiem tērpiem.
Īpašu uzmanību piesaistīja Marijas auskari, kuru izcelsme meklējama tālajā Anglijas piejūras pilsētā Braitonā. Izrādās, ka meitene priekšroku dod nevis masveidā ražotiem aksesuāriem, bet gan autentiskiem, mākslinieku darinātiem darbiem, ko iegādājas pie savas iecienītās meistares laikā, kad ciemojas pie draugiem Lielbritānijā. Šī aizraušanās ar detaļām nav nejaušība, jo arī pati Olga Rajecka reiz šajā pašā mazajā darbnīcā iepirkusies ar tādu vērienu, ka vietējā māksliniece burtiski apstulbusi no pasūtījuma apjoma. Kad dāmas atklājušas dziedātājas patieso profesiju un skatuves statusu Latvijā, viss nostājies savās vietās. Marija ar siltu smaidu atceras šos mirkļus un norāda, ka māte viņai jau kopš bērna kājas iepotējusi prasmi pamanīt vissīkākās nianses, uztverot modi daudz plašāk nekā tikai kā ikdienas apģērbu kārtu.
Runājot par skatuves dzīvi, Marija neslēpa dziļu cieņu pret Olgas darba ētiku un perfekcionismu. Dziedātājai vienmēr ir bijis fundamentāli svarīgi kāpt uz skatuvēm īpaši šūtos, unikālos tērpos, izslēdzot jebkādas masveida modes tendences. Pēc meitas domām, tieši individuāli veidots skatuves tērps palīdz māksliniekam pilnībā transformēties, ieiet savā alter ego un iegūt to nepieciešamo iekšējo pārliecību, kas aizrauj tūkstošiem skatītāju. Kad māksliniece šķērso skatuves robežas, viņa kļūst par kādu citu, un šie neticamie tērpi kalpo kā vārti uz neierobežotu brīvību un emocionālu atvērtību publikas priekšā. Šī filozofija ir kļuvusi par neatņemamu ģimenes mantojumu, kas turpina dzīvot caur katru jaunu skatuves uznācienu un rūpīgi izstrādātu tēlu.
