Gaisā jau virmo augusta svelmes un tuvojošā rudens vēsuma neparastais kokteilis, kad Rīgas klusākajās ielās un koncertzāļu aizkulisēs sāk salt pirmās sarunas par lielo notikumu. Grupas “The Sound Poets” vīri gatavojas savam grandiozajam uznācienam, kas jau pavisam drīz satricinās Mežaparka Zaļā teātra skatuvi, pulcējot kopā visus uzticamākos fanus un mūzikas mīļotājus. Tā ir telpa, kur katra ģitāras stīga un katrs izdziedātais vārds tiek noslīpēts līdz absolūtam perfekcionismam, taču aiz spožajām prožektoru gaismām slēpjas pavisam cita pasaule, kurā valda pilnīgs klusums un nesaudzīga disciplīna.
Šķiet, ka publika pazīst katru solista Jāņa Aišpura skatienu un katru kustību uz skatuves, taču patiesībā viņa dzīvē pastāv vesela dimensija, kas gadiem ilgi palikusi aiz slēgtām durvīm. Kad dīdžeju pultis apklust un ovācijas norimst, mūzikas pasaules burvība dod vietu pavisam citai cīņai – tādai, kurā nav nedod skatītāju atbalsta, nedod līdzjutēju saucienu, bet ir tikai paša spēks, sviedri un nepielūdzamā griba. Izrādās, ka Jānis jau veselus sešus gadus ir nodevies disciplīnai, kas daudziem šķistu neciešami vientuļa un smaga. Tas ir īpašs sporta veids, kurā vienīgais un vislielākais pretinieks, ar kuru katru dienu jākaujās, ir viņš pats – savas bailes, savs nogurums un paša uzstādīto robežu nepārtieka pārkāpšana.
Šī apsēstība ar pašpilnveidi un nemitīgo iekšējo dzinuli neapšaubāmi atstāj savas pēdas arī dziesmu radīšanas procesā un tajā enerģijā, ko viņš nes uz skatuves. Brīžos, kad saruna novirzās no gaidāmā Mežaparka koncerta repertuāra uz šo noslēpumaino fizisko un garīgo praksi, mūziķa acīs parādās tāds pats azarts, kādu fani pieraduši redzēt kulminācijas brīžos koncertu laikā. Tā ir klusa, gandrīz vai intīma apsēstība ar kustību, kur katrs treniņš kļūst par sarunu pašam ar savu sirdsapziņu un fiziskajām robežām. Neviens cits nevar palīdzēt, kad iestājas lūzuma punkts, un tieši šī vientulīgā cīņa telpā dod to nepārspējamo rūdījumu, kas vēlāk liek skatītājiem aizturēt elpu, kad skan pirmie pazīstamie akordi.
