Vēl pirms dažiem gadiem jaunais mūziķis Edvards Strazdiņš izmisīgi un neatlaidīgi centās panākt vienu vienīgu mērķi – lai viņa dziesmas beidzot skanētu radiostacijās. Toreiz tas šķita kā tāls un grūti sasniedzams sapnis, taču šodien situācija ir krasi mainījusies. Šovasar viņa sildošais un melodiskais hits “Bez tevis nav nekā” plūcis uzvaras laurus populārajā aptaujā “Latvijas sirdsdziesma”, un tagad šī dziesma skan burtiski katrās kāzās un svinībās visā valstī, padarot viņu par vienu no pieprasītākajiem skatuves māksliniekiem. Svinot šos panākumus, Edvards nesen sniedzis neparastu un atklātu interviju, kurā bez lieku vaicājumu vairīšanās runā gan par savu vietu Latvijas mūzikas lauciņā, gan par leģendāro kolēģi Ainaru Bumbieri, kura vārds šlāgermūzikas pasaulē ir plaši pazīstams.
Apspriežot savu dēvēšanu par Latvijas šlāgera princi, Edvards saglabā veselīgu pašironiju un skaidro savu pozīciju šajā skatuves veču kompānijā. Viņš atklāti norāda, ka patiesībā nejūtas kā simtprocentīgs šlāgermuzikants, jo viņa sirdij daudz tuvāks un saprotamāks ir kantri žanrs. Tomēr viņam nav absolūti nekādu iebildumu pret šlāgermūziku, un tā viņam iet pie sirds. Runājot par attiecībām ar citiem nozares veterāniem, jaunais izpildītājs noraida ideju par kādu īpašu slēgtu kopienu, kurā viņam būtu vajadzējis ar varu iespraukties pa vidu. Viņš citus mūziķus satiek vien lielākos koncertos un neslēpj, ka tādos brīžos pārņem saviļņojoša sajūta – taču stāvēt uz vienas skatuves plecu pie plecu ar cilvēkiem, par kuriem kādreiz pašam fanots bērnībā, ir kas īpašs. Edvards uzsver, ka nav manījis nevienu greizu skatienu savā virzienā kā jaunpienācējam, jo viņam nekad nav bijis mērķa ar kādu sīvi konkurēt.
Vaicāts par savu identitāti un vēlmi tikt dēvētam vienkārši par tautas muzikantu, Edvards aizstāv šo goda nosaukumu pretstatā augstprātīgākiem apzīmējumiem. Lai gan kāds varbūt uzskatītu, ka vārds mūziķis skan izsmalcinātāk un cēlāk, bet muzikants izklausās pēc kāda gadījuma rakstura kāzu čīgātāja, Edvards šādam uzskatam nepiekrīt. Viņam patīk sevi saukt tieši par muzikantu – vienkārši, silti un bez jebkādas liekas uzspēles, jo viņš sevi redz primāri kā vienkāršu džeku, kurš no sirds nodarbojas ar mūziku.
Savukārt, kad saruna nonāk līdz leģendārajam kolēģim Ainaram Bumbierim, Edvards neslēpj smaidu un aizraujoši komentē situāciju ar dāmu sirdīm. Uz pieļāvumu, ka Ainars Bumbieris tagad droši vien nervozē, saprotot, ka strauji zaudē savas pozīcijas sajūsmināto lēdiju sirdīs, Edvards ar smiekliem atbild, ka Bumbieri viņš diezin vai spēs pārspēt. Viņš ar apbrīnu atzīst, ka kolēģis tik neticami meistarīgi prot apspēlēt kundzītes un atrast individuālu, nevainojamu pieeju pilnīgi katrai klausītājai, ka šajā ziņā sacensties ir grūti.
