Kad Latvijas basketbola sabiedrība vienbalsīgi nobalsoja par Ainaru Bagatski kā gada labāko treneri, tas nekādā ziņā nebija nejaušs lēmums vai mirkļa emociju iespaidots pagodinājums. Šis balsojums atkal no jauna lika pārlapot vēstures lappuses un atsaukt atmiņā laikus, kad šis pats cilvēks laukumā tika dēvēts par Zelta roku — snaiperi, kura aukstasinība un precizitāte spēja izšķirt vissvarīgāko spēļu likteņus un atstāt pretiniekus pilnīgā neziņā.
Atmiņu stāsts mūs aizved atpakaļ tālajā 1996. gadā, uz kādu dzestru un aukstu oktobra vakaru Anglijas pilsētā Lesterā. Tā bija īpaša nakts, jo tikko Lielbritānijā ieradušajamies žurnālistam šī kļuva par pašu pirmo basketbola spēli, ko nācās atspoguļot jaunajā darba vietā. Tajā vakarā 1997. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra mačā laukumā spēkus mēroja Lielbritānijas valstsvienība un Latvijas izlase. Tā bija spēle, kas palika atmiņā uz visiem laikiem ar diviem spilgtiem uzvārdiem un pavisam atšķirīgiem stāstiem.
Viens no vakara varoņiem bija Stīvs Baknals, kurš savulaik bija spēlējis leģendārā trenera Dīna Smita vadībā Ziemeļkarolīnas Universitātē. Cilvēkiem, kuri atcerējās Baknalu no studiju gadiem Čapelhilā, viņa sniegums šajā mačā bija īsts pārsteigums. Universitātes komandā Smits, kurš vēlāk tika uzņemts FIBA Slavas zālē, izmantoja Baknalu galvenokārt viņa nepiekāpīgās un dzelžainās aizsardzības dēļ. Taču tajā oktobra vakarā Lesterā Baknals demonstrēja negaidītu uzbrukuma arsenālu, kļūstot par mača rezultatīvāko spēlētāju ar gūtiem 24 punktiem.
Taču īstais atklājums un vakara spilgtākā zvaigzne bija kāds cits vīrs, kura vārds pirms šīs spēles daudziem ārzemju novērotājiem vēl bija pilnīgs noslēpums. Tas bija Ainars Bagatskis. Viņa parādīšanās uz laukuma mainīja visu spēles gaitu un lika skatītājiem aizrauties elpai. Bagatska metiens bija meistarīgs, elegants un absolūti nāvējošs pretinieku aizsardzībai. Viņš darbojās ar apbrīnojamu miera stāju, parādot īstu vēsā saprāta paraugstundu — Ainars realizēja visus četrus izpildītos trīspunktu metienus, ne reizi nekļūdoties aiz tālmetienu līnijas. Kopumā gūstot 22 punktus, viņš kaldināja Latvijas izlases pārliecinošo uzvaru pār Lielbritāniju ar rezultātu 76:66. Šis panākums atvēra Latvijas valstsvienībai durvis uz nākamā gada Eiropas čempionāta finālturnīru Spānijā.
Tieši šis oktobra vakars Lesterā kļuva par brīdi, kad starptautiskā basketbola pasaule un amerikāņu speciālisti no jauna atklāja Latviju. Protams, visā pasaulē un ASV jau sen visi zināja par Lietuvas basketbola spēku, pateicoties Arvīdam Sabonim, Šarūnam Marčulionim un viņu vēsturiskajam triumfam 1992. gada Barselonas olimpiskajās spēlēs. Taču tajā vakarā kļuva absolūti skaidrs, ka Baltijas reģionā ir vēl viena tauta, kas prot spēlēt augstākā līmeņa basketbolu ar neticamu kaisli un meistarklasi.
Bagatska spēlētāja karjera bija spoža un notikumiem bagāta, taču par lielu laimi Latvijas basketbolam viņa ceļš sportā ar pēdējo svilpi laukumā nebeidzās. Ainars pieņēma lēmumu pāriet jaunā līmenī un kļūt par treneri, pārnesot savu lielo spēles izpratni uz komandas vadīšanu no trenažieru soliņa. Viņa vadībā Latvijas izlase atgriezās uz lielās skatuves 2011. gada Eiropas čempionātā. Lai gan jauna un pārbūvēta komanda toreiz piedzīvoja zaudējumus visās piecās turnīra spēlēs, viņu demonstrētais sniegums un cīņas spars deva skaidru mājienu par nākotnes potenciālu.
Jau nākamajā finālturnīrā 2013. gadā Bagatskis spēja pacelt valstsvienību jaunā līmenī, aizvedot Latviju līdz čempionāta otrajam posmam. Savukārt aizvadītajā vasarā viņa vadītā komanda demonstrēja nevainojamu sniegumu 2015. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas otrajā kārtā, izcīnot sešas uzvaras sešās spēlēs un neatstājot pretiniekiem nekādas cerības. Šis panākums nodrošināja Latvijai tiesības kļūt par D grupas turnīra saimniekiem, kur Rīgā nāksies mēroties spēkiem ar kaimiņiem lietuviešiem un igauniešiem, kā arī Beļģijas, Ukrainas un Čehijas izlasēm.
Bagatska trenera talants vienlaikus spilgti izpaužas arī kluba līmenī. Vadot “Ņižņij Novgorod” vienību, viņš ir sasniedzis satriecošus rezultātus. Komanda šobrīd atrodas drošā vadībā prestižajā VTB Vienotajā līgā, izcīnot desmit uzvaras desmit aizvadītajās spēlēs bez neviena zaudējuma. Turklāt, aizvadot savu debijas sezona Eiropas spēcīgākajā klubu turnīrā — ULEB Eirolīgā —, Bagatska vadītais klubs pirms pēdējās regulārā turnīra kārtas saglabāja visas iespējas kvalificēties un iekļūt starp 16 labākajām Eiropas komandām. Ainars joprojām ir tas, kurš pieņem svarīgākos lēmumus un diriģē spēli visaugstākajā līmenī.
